Arī nākotne Latvijas pārtikas ražotājiem neko spožu nesola. Piemēram, kad darbību uzsāks "Lidl" veikali, kuros tradicionāli vietējo ražojumu nav sevišķi daudz, Latvijas pārtiku realizēt būs vēl sarežģītāk. Tas savukārt kavēs ražošanas izaugsmi un līdz ar to darba algu palielināšanu un samaksāto nodokļu apjoma pieaugumu.
Tāpēc Latvijas kā mazas ekonomikas uzņēmumiem ir svarīgi eksportēt. Pagājušajā gadā eksporta kopējais apjoms bija 12,34 miljardi eiro, bet pārtikas nozarē – 2,37 miljardi eiro. Patiesībā absolūtajos skaitļos apjoms nav liels, turklāt, salīdzinot ar skaitļiem gadu iepriekš, vērojams kritums, taču tik un tā pārtikas nozare ir eksportētāju pirmajā trijniekā.
Nesenais skandāls ar apšaubāmas kvalitātes gaļu ir tāds trauksmes zvaniņš, kas atgādina, ka mums ir jādara viss iespējamais, lai ārzemju partneri nesāktu šaubīties par to, vai šeit ražotā pārtika ir droša un kvalitatīva. Šis skandāls gan skāra tikai viena uzņēmuma reputāciju, kas pārlieku uzticējās starpniekam, kā nākas to nekontrolēja un nepārbaudīja. Taču lielāki skandāli var nodarīt neatgriezenisku ļaunumu visiem pārtikas ražotājiem, kas eksportē savu produkciju.
Pasaulē Baltijas uzņēmumi ir pārāk mazi, lai ar savu zīmolu kļūtu pamanīti. Par mums bieži vien spriež pēc reģiona, un daudz kas no tā, kas te notiek, ietekmē ne tikai viena uzņēmuma reputāciju. Ilustrācijai – to, šķiet, saprot pat tāda liela somu aviokompānija kā "Finnair", kas Āzijā reklāmā priekšplānā izvirza nevis savu pakalpojumu kvalitāti, bet gan to, ka pārstāv Skandināvijas un Somijas reģionu. Atgriežoties pie iepriekš pieminētā skandāla ar gaļu no Polijas, redzams, cik ļoti sāpīgi tas ir ietekmējis šīs valsts pārtikas industrijas reputāciju. Piemēram, Skandināvijā ir uztraukušies, vai Polijā ražotā pārtika ir droša, vai ražošana tur vispār tiek pienācīgi uzraudzīta. Šis aspekts Ziemeļeiropas valstīs ir ļoti svarīgs. To, ka Polijas bizness ir apdraudēts, ļoti labi saprot arī šīs valsts amatpersonas, kas solīja visrūpīgāko izmeklēšanu un drastiskus sodus vainīgajiem.
Mēs uzskatāmi redzam, kas var notikt ar Latvijas eksportu, ja atgadīsies līdzīgi skandāli, tāpēc jau preventīvi ir jādara viss iespējamais, lai mūsu esošajos un potenciālajos eksporta tirgos nebūtu šaubu, ka šeit netiek pieļautas ne vismazākās atkāpes no kvalitātes standartiem.
Vai ir pamats šaubām? Diemžēl ir. Ja uz etiķetes desai rakstīts, ka tās sastāvā ir 80 vai 90 procenti gaļas, bet desa tomēr ir mīksta (kas gaļai nav raksturīgi), tad vienīgais loģiskais izskaidrojums – gaļas pievienots krietni mazāk. Rādītājs ir arī cena – ja produkts maksā mazāk nekā izejvielas, tad secinājumus izdariet paši.
Pēdējā laikā gaļas ražošanas nozari skārušas izmaiņas, kas priecē. Piemēram, Valsts ieņēmumu dienests (VID) ir ķēries pie šaubīgajiem uzņēmumiem, un tūlīt parādījušies uzrēķini par nenomaksātajiem nodokļiem. Piemēram, kāds Kurzemes uzņēmums, kas maksā algas, kuras vidēji tikai nedaudz pārsniedz minimālo, ir saņēmis aptuveni 500 tūkstošu eiro uzrēķinu. Uzņēmums to nomaksāja, kas laikam taču liecina, ka nauda jau bija un tikai īpašnieku alkatība lika nodarboties ar nodokļu "optimizāciju". Cits uzņēmums no Rīgas saņēma 700 tūkstošu eiro uzrēķinu, tam pašlaik ir noteikta tiesiskā aizsardzība. Tas gan nav nekas ārkārtējs, jo iepriekš tas ik pa brīdim ir izbeidzis darbību, mainījis juridiskās adreses un nosaukumus, palikdams parādā piegādātājiem. Piemēram, divi Polijas uzņēmumi joprojām gaida katrs pa pusmiljonam, bet, kas vissāpīgāk, VID pat 1,8 miljonus eiro.
Kāds sakars tam ar pārtikas drošību? Iespējams, vistiešākais. Ja ražotājs kārtīgi nemaksā nodokļus, tad pilnīgi iespējams, ka tas "ekonomē" arī uz investīcijām pārtikas drošībai. Atbildīgajām iestādēm šādos gadījumos vismaz vajadzētu pārliecināties, vai šāda sakarība nepastāv.
Mums ir paslīdējis garām neliels skandāliņš Igaunijā, kad trīs mazi uzņēmumi maltajai liellopu gaļai pievienoja vistas gaļu, tā samazinot izmaksas. Lai gan patērētāju veselību šāda pārtikas "dažādošana" neapdraudēja, bija skaidri redzama patērētāju apkrāpšana. Skandināvijas valstīs tādas darbības momentā nozīmētu atrašanos ārpus biznesa.
Uzskatu, ka valstij gan patērētāju, gan eksportējošo uzņēmumu interesēs ir arī stiprināt Pārtikas un veterināro dienestu (PVD), tajā skaitā finansiāli. Latvijā vienam PVD inspektoram vidēji jākontrolē aptuveni 10 ražotņu, kamēr kaimiņvalstīs nodrošinājums ir krietni labāks. Piemēram, lielā kautuvē Igaunijā maiņās strādā 13 inspektori, kas pārbauda produkciju. Tā tiek panākts, ka pārtika ir droša. Jā, mums nepatīk, ka iestādes uzrauga un kontrolē, mēdzam žēloties par birokrātiju, taču tajā pašā laikā esam panākuši, ka tieši Eiropas Savienības valstīs ir visdrošākā pārtika. Braucot uz Latviju, neviens neņem līdzi medikamentus pret saindēšanos, kas obligāti ir ceļotāju bagāžā, braucot uz Vidusāziju, Indiju vai Āfrikas valstīm.
Ja spēsim garantēt un noturēt Latvijā ražotās pārtikas kvalitāti un drošību, tad varēsim aizvien vairāk iekļūt, piemēram, Skandināvijas tirgū. Atšķirībā no mūsu Austrumu kaimiņvalstīm, ar kurām tradicionāli sadarbojas daudzi mūsu ražotāji, tur ir stingri noteikumi, bizness ir godīgs, iedzīvotāju pirktspēja – augsta. Līdz šim tas bija diezgan noslēgts tirgus, kas lielākoties pats apgādāja sevi, taču pašlaik pārtikas ražošana tur paliek arvien dārgāka, uzņēmumi pārvieto ražotnes, palielinās pārtikas imports. Latvijai ir svarīgi pārliecināt lielo kompāniju vadību, ka tieši šeit ir piemērotākā vieta viņu ražošanas attīstībai, un tad te būs jaunas, pietiekami labi apmaksātas darba vietas, bet produkcijai pavērsies ceļš uz Somijas, Zviedrijas, Dānijas veikalu plauktiem. Neapšaubāmi, ka spēja garantēt pārtikas kvalitāti un drošību un nepieļaut skandālus ir tam svarīgs priekšnoteikums.
