Henriks Danusēvičs: ‘Latvijas Vēstnesis’ ir klupšanas akmens uzņēmēju attiecībās ar valdību
Foto: LETA

Vai Ministru prezidentam un tieslietu ministram nešķiet dīvaini, ka daži valdības un ministrijas ierēdņi dara visu iespējamo, lai tikai saglabātu veidojumu, kura pastāvēšana, darbība un finansēšanas veids ir pilnīgā pretstatā ar valdības deklarētajiem mērķiem?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Oficiālais laikraksts "Latvijas Vēstnesis" un ap to radītā naudas iztērēšanas struktūra valsts uzņēmuma veidolā nez kāpēc izveidojusies par milzu samezglojumu Latvijas uzņēmēju attiecībās ar valsts pārvaldi. Kaut gan patiesībā tā ir pavisam nenozīmīga problēma, kas būtu ātri un abpusēji izdevīgi – gan biznesam un sabiedrībai, gan valdībai un Tieslietu ministrijai – atrisināma. Ja vien šādam nolūkam atrastos kāda kripatiņa politiskās gribas. Diemžēl notikumu attīstība apliecina, ka šīs drusciņas tur nav joprojām.

Latvijas uzņēmēju pārstāvji jau gadiem ilgi cenšas pārliecināt valdību par acīmredzamo. Pirmkārt, laikraksts "Latvijas Vēstnesis" (ar ~500 abonentiem) informācijas tehnoloģiju laikmetā ir pilnīgs anahronisms. To it kā saprot un tam piekrīt arī valdība, un šobrīd mēģina pāriet uz oficiālu elektronisko publikāciju. Diemžēl viena no būtiskākajām problēmām, kas jau sen samilzusi – ka oficiālās publikācijas nodrošināšana ir neadekvāti dārga un smagnēja, netiek risināta. Lielās izmaksas rodas tādēļ, ka laikraksta izdevējs, tāda paša nosaukuma valsts uzņēmums, apaudzējis sevi ar dažādām blakus funkcijām, kas nav saistītas ar tā darbības pamatuzdevumu – oficiālās informācijas publicēšanu. Laikraksta nestie ienākumi tiek izlietoti, lai segtu zaudējumus, ko rada, piemēram, žurnāla "Jurista Vārds" izdošana. Vai VSIA „Latvijas Vēstnesis” un Tieslietu ministrijā ir aizmirsts, ka šķērssubsīdijas aizliedz ES regulas? Dīvainā "bodīte" spēj pastāvēt tikai tādēļ, ka tai ir piešķirts valstisks monopols uz pakalpojumu, ko uzņēmumi, organizācijas vai personas ir spiestas izmantot, kad likumi tiem prasa publicēt oficiālus sludinājumus. Savukārt šo publikāciju izcenojumiem ir noteiktas sakāpinātas, klaji parazītiskas cenas, jo tās apmaksā arī citus uzņēmuma "biznesus". (Piemēram, sludinājums par jaunu ierakstu Uzņēmumu reģistrā maksā Ls 24, savukārt vienas publikācijas pašizmaksa ir aptuveni Ls 3.60!) Tikai pateicoties šādiem tarifiem, kurus lielā daļā gadījumu nosaka uzņēmuma valde (vai iesniedz tarifa priekšlikumu Ministru kabinetam), tiek nodrošināti aptuveni divu miljonu latu lieli ieņēmumi gadā, jo pārējā saimnieciskā darbība ienes vien 8 procentus ieņēmumu jeb 180 tūkstošus latu). Izrādās, ka Latvijā nodevas var piedzīt ne tikai valsts vai pašvaldību iestādes, bet arī komercuzņēmums! Maksa par publikāciju pēc būtības ir klasiska valsts nodeva, bet tiek ieskaitīta uzņēmuma kasē, nevis valsts budžetā.

Ik reizi, kad tiek uzsākta jautājuma sakārtošana, atkal un atkal uzrodas ierēdņu "labojumi", kuru mērķis ir saglabāt šī uzņēmuma tiesības iekasēt pārmērīgas cenas par sludinājumiem. Mēs uzskatām, ka oficiālas publikācijas nodrošināšana ir valsts funkcija, nevis komercpakalpojums, kas efektīvi un ar pamatotām izmaksām jāveic valsts iestādei (nevis komercstruktūrai). Domāju, ka to pašu valdībai ieteiktu jebkurš labas pārvaldības konsultants. Darbu, ko patlaban ar neattaisnoti lielām izmaksām veic uzņēmums ar tuvu pie simts darbiniekiem (tiesa, te ir arī zaudējumus nesoši komercdarbības virzieni), var īstenot Tieslietu ministrija, izveidojot šim nolūkam nelielu struktūrvienību (8-10 cilvēki), un saņemot apmēram Ls 320,000 lielu finansējumu, ko veidotu valsts kasē iemaksātie maksājumi no uzņēmumiem, organizācijām vai personām par likumos prasītajām oficiālajām publikācijām. (Starp citu, 90. gadu sākumā šo darbu efektīvi veica divi TM darbinieki!).

Patlaban šī "muižiņa" – „Latvijas Vēstnesis” joprojām ir samaitājošs paraugs, kā iespējams "sakārtot lietas". Ar administratīvā resursa palīdzību radītā un tā uzturētā firma darbojas pilnīgi pašmērķīgi, jo "Latvijas Vēstneša" pastāvēšanas galvenā jēga, šķiet, ir nodrošināt labi apmaksātas sinekūras aģentūras vadībai un darbiniekiem, kā arī priviliģētu izdevumu „Jurista Vārds” šaurai korporatīvai - juristu kastai, starp kuriem ir ne viens vien lēmējs par „Latvijas Vēstneša” un „Jurista Vārda” nākotni. Valdībai vajadzētu apjēgt, ka tās gadiem ilgā nespēja (vai tomēr negriba?) izbeigt šo lielceļa laupīšanas moderno paveidu neļauj Latvijas uzņēmējiem izjust patiesu cieņu pret likumdevējiem un izpildvaru, kā arī uzticēšanos to solījumiem veicināt ekonomikas attīstību.

Vai nespējas pamatā ir politiķu bailes saķerties ar saviem padotajiem – vai arī viņi paši atzīst šādu "biznesu" par pilnīgi normālu? Diemžēl situācija ar "Latvijas Vēstnesis" ir uzskatāms apliecinājums tam, kāda ir valdības patiesā attieksme. Tāpēc arī cīņa par saprātīgākas oficiālo sludinājumu publicēšanas prakses ieviešanu ir kļuvusi par uzņēmēju un to pārstāvošo organizāciju principa lietu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form