Mums visapkārt atrodas bioresursi, kurus veselā vai atlikumu veidā ik dienas redzam mežā, savā pārtikas grozā vai uz lauka. Ikvienā no ķēdes posmiem, vai tā būtu bioresursu audzēšana, apstrāde, produkta lietošana vai pārstrāde, veidojas pārpalikumi vai atlikumi, kas bieži netiek ilgtspējīgi apsaimniekoti, ignorējot to potenciālu. Bieži vien šie vērtīgie resursi tiek atstāti uz lauka vai mežā, tiek apsaimniekoti kā bioloģiskie atkritumi, neaizdomājoties, cik daudz vērtīgu resursu mēs katru dienu tā zaudējam.
Kāpēc šobrīd jārunā par bioekonomiku?
Pieaugot iedzīvotāju skaitam pasaulē un arī labklājības līmenim, palielinās arī produktu un enerģijas patēriņš, turklāt aizvien lielā apjomā tiek izmantoti fosilie enerģijas resursi. Nozīmīgs alternatīvs risinājums enerģijas patēriņa un klimata pārmaiņu mazināšanā ir, izmantojot inovatīvus tehnoloģiskus risinājumus, radīt bioloģiskas bāzes produktus un materiālus.
Bioekonomika jeb bio bāzēta ekonomika šobrīd novērtēta kā viena no Eiropas Savienības ekonomikas būtiskākajām prioritātēm. ES izaugsmes stratēģijā "Eiropas Zaļais kurss”, kuras galvenais mērķis ir klimatneitralitātes sasniegšana 2050. gadā, definēta virzība uz resursefektīvu un konkurētspējīgu ekonomiku, kur izaugsme nav atkarīga no resursu patēriņa. Viens no punktiem stratēģijā nosaka būtiski augstāk novērtēt dabisko ekosistēmu aizsardzību un resursu ilgtspējīgu izmantošanu.
Eiropas noteikto klimata mērķu sasniegšanai izstrādāts Latvijas “Nacionālajā enerģētikas un klimata plāns 2021.–2030. gadam” (NEKP), kurā arī noteikta prasība palielināt resursu efektīvu izmantošanu un samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, norādot uz nepieciešamajām izmaiņām un uzlabojumiem, bet nenosakot skaidru rīcības plānu. NEKP attiecībā uz lauksaimniecību, zemes izmantošanu un mežsaimniecību noteikts mērķis 2030. gadā, efektīvi izmantojot bioresursus, panākt augstu produktivitāti.
Latvijā bioresursi joprojām tiek izmantoti nevis, lai no tiem iegūtu augstākas vērtības produktus, bet gan enerģijas ražošanai, kam pēc ekonomikas aprites pamatprincipiem piemīt zemākā pievienotā vērtība. Enerģijas ražošana uzskatāma par neracionālu bioresursu lietojumu. Ir nepieciešams virzīties uz ilgtspējīgāku bioresursu audzēšanu, lietojumu, ražošanu un pārstrādi.
Lauksaimniecība – kā rīkoties efektīvāk?
Lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā, uzlabojot bioresursu izmantošanas efektivitāti iespējams vismaz daļēji kompensēt radītās emisijas.
Lauksaimniecība ir atbildīga par ievērojamu daļu no siltumnīcefekta gāzu emisijām un to radītajām sekām. Kā iespējamie klimata pārmaiņu mazināšanas un resursu efektivitātes uzlabošanas pasākumi lauksaimniecībā novērtēti, piemēram, augsnes apstrādes maiņa, ieviešot arī pārvaldību bez aršanas, organisko lauksaimniecību, uzlabojot apūdeņošanas infrastruktūru, ieviešot energoefektīvākas lauksaimniecības iekārtas vai attīstot koplietošanas sistēmas un kooperatīvus, kā arī kopumā veicot saimniekošanas maiņu.
Agrotehniskie pasākumi, agroklimatiskie faktori, augsnes fizikālās, ķīmiskās un bioloģiskās īpašības, veģetācija būtiski ietekmē CO2 emisijas un to apjomu augsnē. Pārmērīga augsnes apstrāde, kultūraugu atlikumu sadedzināšana, liela apjoma mēslojuma lietošana vai izmaiņas augsnes un ūdens attiecībās izraisa lielāku siltumnīcefekta gāzu emisiju atmosfērā un augsnes oglekļa satura samazināšanos. Jo dziļāk tiek uzarta augsne, jo lielāks apjoms emisiju nonāk vidē. Smago mašīnu dīzeļdegvielas patēriņš lauksaimniecībā tieši augsnes apstrādē veido ap 43% no visām kopējām radītajām emisijām augsnes apstrādes procesos. Lauksaimniecības prakses maiņa var samazināt augsnes eroziju un degradāciju, samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas no augsnes un palīdzēt saglabāt vai pat uzlabot ražošanu mainīgos klimatiskajos apstākļos. Pastāv vairāki alternatīvi risinājumi, piemēram, augsnes apstrāde, saglabājot augsnes atliekas, ir veids, kā samazināt izmantojamo resursu patēriņu un palielināt ražas produktivitāti, neapdraudot augsnes stāvokli un ilgtspējību.
Daudz lietderīgāk būtu jāizmanto arī lauksaimniecības atlikumi, kas šobrīd lielākoties tiek novērtēti kā atkritumi. Tomēr, piemēram, atlikumiem no graudaugiem, salmiem ir augsts potenciāls augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanai. Lauksaimniecības blakusproduktiem ir potenciāls aizstāt dažādas ķīmiskās vielas un naftas produktus.
Uzlabojot resursu izmantošanas efektivitāti un bioresursu, piemēram, lauksaimniecības kultūru audzēšanu un pārstrādi, no bioresursiem ražojot augstākas pievienotās vērtības produktus, ir iespējams virzīties uz klimata neitralitātes mērķiem lauksaimniecības sektorā.
Piena lopkopība – vairāk izmantot blakusproduktus
Piena lopkopībā tiek radīts viens no lielākajiem siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomiem. Tās veidojas gan ūdeņos, gaisā, gan arī augsnē.
Viens no risinājumiem emisiju samazināšanai saistās ar gaļas ražošanas un gatavās produkcijas samazināšanu, tomēr, ņemot vērā iedzīvotāju skaita un līdz ar to patēriņa pieaugumu, kā arī vajadzību pēc domāšanas maiņas, šis nebūs tūlītējs risinājums. Nepieciešams domāt par alternatīvām, piemēram, vairāk attīstot piena pārstrādes blakusproduktu izmantošanu. No piena pārstrādes produktiem iespējams ražot proteīnus, kā arī no mikroorganismiem iegūtu vienšūnu eļļu, kas pēc uzturvērtības pielīdzināma zivju un augu eļļām.
Ūdens bioresursu izmantošana – alternatīva degviela
Pie ūdens resursiem tiek pieskaitītas ne tikai zivis, bet arī vēžveidīgie organismi, aļģes un niedres. Izmantojot aļģes biodegvielas ražošanā, iespējams līdzšinējo fosilo degvielu aizstāt ar klimatneitrālu. Arī niedrēm ir daudzveidīgs pielietojams augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanā un oglekļa dioksīda uzkrāšanā. Tās izmantojamas gan niedru jumtos, kompozītmateriālu izgatavošanā būvniecībai, skaņas un siltumizolācijas paneļu izgatavošanā.
Viens no Zaļā kursa ambiciozākajiem mērķiem ir transporta emisiju samazināšana, viens no iespējamiem risinājumiem – kā enerģijas avotu izmantot mikroaļģu biomasu. Mikroaļģes kā izejvielu iespējams izmantot, lai ražotu biogāzi, biodīzeļdegvielu vai biometānu. Mikroaļģes iespējams izmantot ne tikai kā atjaunojamās enerģijas avotu, bet tām ir arī potenciāls pārtikas rūpniecībā, tekstilrūpniecībā, lauksaimniecībā un medicīnā. Arī VASSI pētnieki ir novērtējuši mikroaļģu potenciālo pielietojumu un projektā SMARB ((“Integrēta CO2 biofiltra un mikroaļģu biomasas ražošanas tehnoloģija biogāzes stacijām, izmantojot inovatīvu saliktu modulāru atvērtu riņķplūsmas baseinu pieeju”, Nr.lzp-2018/1-0232) attīsta integrētu CO2 biofiltra un mikroaļģu kultivēšanas tehnoloģiju, lai to ieviestu lauksaimniecības biogāzes stacijās.
Mežsaimniecības bioresursi augstākai vērtībai
Meža augsne, zemsega, koki un koksnes produkti piesaista oglekļa dioksīda emisijas, tiem ir nozīmīga loma klimata regulēšanā un klimata pārmaiņu mazināšanā. Jo lielākas meža platības un mežu pieaugums, jo lielāka iespēja samazināt siltumnīcefekta gāzu apjomus. Lai samazinātu biomasas apjomus, kas pēc mežistrādes paliek izcirtumos un līdz ar trūdēšanu veido oglekļa dioksīda emisijas, daļu no mežistrādes atlikumiem iespējams izmantot kā zemas kvalitātes kurināmo, lai aizstātu fosilo kurināmo. No zariem un celmiem, ko nav iespējams attīrīt no augsnes, skuju vai lapu piemaisījumiem, iespējams ražot šķeldu. Savukārt mežšistrādes atlikumus, kurus iespējams attīrīt no piemaisījumiem, iespējams izmantot būvniecībā, piemēram, skaidu plātnēs un kompozītmateriālos. Koksnes atlikumu izmantošana ir pierādīta arī biodegvielas ražošanā, tā ir vēl viena iespēja veicināt atjaunojamās enerģijas izmantošanu transportā.
Latvijas valsts budžeta Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektā “Bioresursu vērtības modelis” (LZP-2018/1-0426) VASSI pētnieki izveidojuši metodoloģiju bioekonomikas izvērtēšanai un bioresursu vērtības modeļa izstrādei ar mērķi paaugstināt lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības bioresursu izmantošanas vērtību. Ir izveidots modelis, ar kuru iespējams modelēt nacionālā līmeņa bioresursu izmantošanu, lai sasniegtu augstāku pievienoto vērtību ar risinājumiem, kas būtu ekonomiski izdevīgi.
Latvijas resursus ir iespējams pārveidot jaunās vielās un materiālos, vienlaikus gūstot ekonomisko labumu, attīstot vietējo tirgus potenciālu, paaugstinot resursu izmantošanas efektivitāti, kā arī ieviešot inovatīvus tehnoloģiskos risinājumus un tā meklējot risinājumus klimata pārmaiņu mazināšanai.
