Lielākā daļa mūsu ieradumu gan fiziskajā, gan garīgajā pasaulē veidojas tieši bērnībā. Arī veids domājam, pieņemam lēmumus nereti tiek apgūts, mācoties no pieaugušajiem. Tieši tāpēc, runājot par domāšanas veidiem, svarīgi skatīt tos caur bērnu un skolēnu prizmu. Respektīvi, kādu augsni mēs – vecāki, skolotāji, darba devēji – veidojam tiem, kas no mums mācās?
Septembra sākumā, izglītības uzņēmuma "Lielvārds" konferencē "Iespēju tilts – Izaugsmes domāšana ar Kerolu Dveku" prezentēju pētījumu, kurā, aptaujājot apmēram 200 skolotāju un 700 Latvijas iedzīvotāju no 18-74 gadiem, jautāju – vai talanti un prasmes ir kādam piemītoša vai arī nepiemītoša īpašība, vai tomēr tos ar zināmu darbu un pūlēm var ietekmēt.
Šajā kontekstā ir vērts pieminēt Stenfordas universitātes profesores Kerolas Dvekas (Carol Dweck) teoriju. Viņa izdala divus domāšanas modeļus – "fiksēto" un "izaugsmes" domāšanu. Cilvēki ar fiksētu domāšanu talantus un intelektu uztver kā nemaināmu un iedzimtu īpašību kopumu, kas ietekmē un nosaka visu turpmāko dzīvi. Piemēram, ja ģimenē nevienam nav padevušies eksaktie priekšmeti, tad diez vai arī bērniem, kas aug šajā ģimenē, tie padosies. Šādu fiksētu skatījumu savos bērnos un skolēnos jau no mazotnes iedēsta gan vecāki, gan pedagogi, sakot šķietami nenozīmīgs frāzes kā, piemēram, "jā, man skolā arī nepadevās matemātika, tev tas iedzimis no manis", vai arī "es mācīju arī tavu brāli, viņš bija divnieku karalis, nav jābrīnās, ka arī no tevis neko citu nevar sagaidīt". Mēs, pieaugušie, nereti nepadomājam, ka šādi izteikumi un attieksme pret mācīšanos var ietekmēt skolēna attieksmi pret izaugsmes un pārmaiņu iespējām kā tādām visas dzīves garumā. Rezultātā arī citās dzīves jomās pie pirmajām grūtībām skolēns būs tendēts nevis ieguldīt darbu un laiku, lai tās pārvarētu, bet drīzāk atmetīs ar roku, jo "ja tas nesāk dabiski, tad nav lemts pūlēties, to tāpat nesasniegšu."
Pretēji tam, cilvēki, kam piemīt izaugsmes domāšana, ir pārliecināti, ka intelekts un talanti dzīves laikā ir mainīgi un elastīgi jeb ar laiku un piepūli tos var ietekmēt un pat mainīt. Proti, tas, ka maniem vecākiem skolā nepadevās matemātika, uzreiz nenozīmē, ka arī man, maniem bērniem un mazbērniem nebūs lemts apgūt eksaktos priekšmetus. Skolotājs, kas izprot šos domāšanas modeļus, droši vien nekad neteiks – "Jānītim nepadodas matemātika, jo arī viņa tēvs skolas laika bija divnieku karalis" vai – "ja Jānītis piektajā klasē matemātikā bija nesekmīgs, visdrīzāk viņš tāds būs līdz pat vidusskolas izlaidumam."
Bez šaubām, mēs katrs piedzimstam ar izteiktākām spējām un dotībām dažādās jomās – vienam vairāk padodas māksla, citam robotika, trešajam ir talants un ķermeņa uzbūve, lai sasniegtu izcilus rezultātus sportā. Izaugsmes domāšanas princips nebūt neapgalvo, ka ikviens, ļoti cenšoties, var kļūt par pasaules izcilāko astrofizikas zinātnieku vai atlētu. Tomēr pieliekot adekvātas pūles un īstenojot kvalitatīvu pedagoģijas pieeju ikvienam no mums ir iespējams apgūt pamatzināšanas un prasmes ļoti pieklājīgā līmenī praktiski jebkurā dzīves disciplīnā. Mūsdienīgā izglītības sistēmā vispār nevajadzētu pastāvēt tādam jēdzienam kā "divnieku karalis", "nesekmīgais" vai "kaut kā pabeidz tās deviņas klases, jo ar tevi tāpat nav vērts ķēpāties".
Ir būtiska atšķirība starp muļķi un muļķīgu rīcību. Tas, ka dažkārt rīkojos muļķīgi uzreiz nepadara mani par muļķi. Dažas nesekmīgas atzīmes skolēnu uzreiz nepadara par "divnieku karali" vai "vienmēr nesekmīgo", tas ir tikai sākuma punkts tālākai attīstībai. Ja skolotājam pašam piemīt fiksēts skatījums uz lietām, to nemanāmi pārņem arī viņa audzēkņi.
Viena no galvenajām atziņām, kas skolotājiem un vecākiem jāsaprot un jāintegrē arī savā dzīvē – kļūdas un neveiksmes ir labākā mācību stunda. Tieši kļūdoties, eksperimentējot un riskējot cilvēce ir radījusi visbūtiskākos atklājumus medicīnā, inženierzinātnē, mākslā, pedagoģijā un visās citās jomās. Paradoksāli, ka daudz efektīvāk mācamies tieši no negatīvas atgriezeniskās saites, un te ir runa par konstruktīvu kritiku vai ne tik patīkamu pieredzi. Turpretim rezultātiem, kas sasniegti tikai pozitīvas pieredzes rezultātā, nereti ir veiksmes faktors. Kļūdoties un gūstot no tā mācību agrāk vai vēlāk sev vēlamo rezultātu visdrīzāk spēsim sasniegt. Lieli sasniegumi nāk ar lielām pūlēm – ja cilvēkam nav apziņas, ka ar laika, savu resursu un pūļu ilgtermiņa ieguldījumu viss ir sasniedzams, tad viņš visdrīzāk padodas pie pirmajām grūtībām. Skolotāju, vecāku un skolēnu pirmais solis ir domāt, par to – ko un kā es domāju. Sperot šo vienkāršo soli, mēs kļūsim elastīgāki, atvērtāki un daudzveidīgāki tajā, kā ikdienā uztveram savu un citu rīcību.
Mēs, pieaugušie, nesam atbildību, lai nākamā paaudze vēlētos apgūt jaunas prasmes arī tad, ja no pirmās reizes viss neizdodas, un dzīvotu pēc principa, ka, pat par spīti šķēršļiem un neveiksmēm, ir iespējams sasniegt labākus rezultātus gan personīgajā, gan profesionālajā dzīve. Un patiesībā, lai to panāktu, galvenā vadlīnija ir jau visiem zināma – mainot savu domāšanas veidu, mainīsies arī pasaule mums apkārt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
