Pandēmijas laiks ir būtiski palielinājis digitālās komunikācijas apjomu, varbūt tāpēc arī vairāk esam sākuši pievērst uzmanību šīs komunikācijas kvalitātei. Ierakstos "Facebook", kā arī citos sociālajos tīklos bieži vien jūtama agresija, uzbrukums, rodas iespaids, ka cilvēkiem pietrūkst elementāras empātijas un emocionālās inteliģences, un no tā visa jau sen esam noguruši.
Tāpat novērojams, ka ieraksti nereti tiek izmantoti, lai ne tikai paustu savu personīgo viedokli, bet arī aizstāvētu kādas organizācijas vai biznesa intereses, izmantojot arī viltus profilus. Tas nozīmē, ka cilvēkam nav jābūt atbildīgam par saviem vārdiem, jo netiek atklāta viņa identitāte.
Viedokļu radikalizēšanos veicina paši soctīkli
Viens no biežāk šobrīd pandēmijas laikā sastopamajiem izteiksmes veidiem ir naida runa. Tas ir izteiksmes veids, kas ne tikai aizskar citu cilvēku cieņu, bet arī spēj izraisīt tālejošas sekas – sašķelt sabiedrību vai galējos gadījumos pat izraisīt vardarbību. Lai gan Latvijā vairāk bijuši sastopami vardarbības piedraudējumi, tomēr arī tie iepriekšējos gados bija reti sastopami izņēmumi. Kā viens no šādiem izņēmumiem minams pagājušajā nedēļā uzsāktais kriminālprocess pret kādu soctīklu aktīvistu, kurš ilgstoši izteicis draudus ne tikai virtuālajā vidē, bet arī klātienē.
Populārākajam globālajam soctīklam "Facebook" ir sava kārtība, kā lietotāji var sūdzēties par agresīvu komunikāciju un, saņemot sūdzības no vairākiem lietotājiem, ir gadījumi, kad atsevišķi konti patiešām tiek bloķēti. Var iesniegt savu sūdzības pieteikumu Datu valsts inspekcijā. Tomēr, lai saņemtu reālu sodu, jāiet sarežģītāks ceļš – jāgatavo pieteikums tiesai, kas prasa gan laiku, gan izdevumus, un daudzi cilvēki, kuriem varbūt būtu pamats vērsties ar reālu sūdzību tiesā, no šī nodoma vienkārši atsakās.
Tomēr jāpiemin, ka sabiedrības viedokļu radikalizēšanu veicina sabiedrības polarizēšanās, savukārt, to veicina sociālajos tīklos lietotie algoritmi, kas piedāvā pēc iespējas vairāk tādu saturu, kādu mēs vēlamies redzēt, noslēpjot no mums atšķirīgos viedokļus. Un jo vairāk laika pavadām digitālā vidē un pandēmijas laikā internetā pavadītais laiks ir būtiski pieaudzis, pieaugusi arī neiecietība un pat agresija pret pretēju viedokļu paudējiem.
Kādi dzīvē, tādi arī internetā
Cilvēka uzvedība interneta vidē atspoguļo un reflektē to pašu, ko darām, domājam un izdzīvojam reālajā dzīvē.
Virtuālā vide ir unikāla komunikatīvā vide, kas piedāvā iespējas, kuras līdz šīm pasaules vēsturē nav eksistējušas. Tā ir līdz šim nepieredzētā ilūzija, ka ir iespēja saglabāt savu anonimitāti izsakoties. Interneta komunikācijā strauji pazūd būtiski fiziski mājieni un signāli, no kuriem ikdienā nolasām daudz patiesā komunikācijas konteksta. Ekrāna otrajā pusē ir dzīvs cilvēks, tāds pats cilvēks, ka viņam ir savas jūtas, domas un vajadzības. Vieglāk fokusēties uz savām vajadzībām un domām un nepadomāt, ka jābūt iejūtībai un empātijai pret otru.
Internets atceras visu
Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, tādēļ ikvienam ir tiesības paust savu viedokli, un ikviena cilvēka apzināta viedokļa izteikšana ļaut sajust "vidējo temperatūru" un pieņemt sabiedrības vajadzībām atbilstošākus lēmumus. Tomēr der atcerēties, ka internets neko neaizmirst. Jebkas, ko jūs padarāt digitālu, piemēram, fotogrāfijas tālruņos, pat ja netiek pārsūtītas, piezīmes, sociālo tīklu saturs to jūs vairs nevarat faktiski kontrolēt, tāpēc apzinīgi digitalizējiet informāciju. Protams, ir juridiski instrumenti, kā var savas tiesības aizsargāt, bet tas nenovērsīs jau iestājušos kaitējumu privātumam, piemēram, to nepatīkamo foto kāds jau būs redzējis un cilvēka atmiņu neizdzēst.
Jo izglītotāks cilvēks – jo empātiskāks komunikācijā
Protams, nav viegli nodefinēt, kas ir viennozīmīgi "labi" un kas ir "slikti".
Jo cilvēks kļūst nosvērtāks lēmumu pieņemšanā, mazāk balstās uz emocijām, spēj kritiskāk apstrādāt informāciju un pieņemt attiecīgus lēmumus, spēj izprast pasaules kārtības likumsakarības, spēj uzklausīt un spēj argumentēt, kļūst vispusīgāks, attīstot dažādas prasmes un iegūstot informāciju par nozari, kura tam iepriekš bijusi nezināma. Man gribētos ticēt, ka, cilvēkam izglītojoties, mazinās egoisms, un palielinās tendence uz 'utilitārismu", t.i., tā rīcība kļūst lietderīgāka un sniedz lielāku labumu pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam.
Pasaule digitalizējas. Digitālā mārketinga tirgus apgrozījums Eiropā vien lēšams vairāk nekā divu miljardu eiro apjomā. Mēs visi esam digitālajā vidē vienā vai citā kanālā, vienā vai citā "burbulī". Jo vairāk laika pavadām soctīklos un/vai dažādās digitālajās platformās, jo perfektāk esam redzami.
Līdz ar to dažādas tiesiskās attiecības, piemēram, tirdzniecība, līgumu slēgšana, apmācības un pat darba attiecības, pārceļas uz digitālo vidi. Līdz ar to digitalizācija skar arī juridisko sfēru. Jārēķinās ar to, ka mākslīgais intelekts aizstās atsevišķus juristu līdz šim veiktos uzdevums. Juristam būs nepieciešama lielāka pievienotā vērtība, kas varētu izpausties kā padziļinātas zināšanas atsevišķās jomās vai spēja kļūt par palīgu uzņēmējam, tai skaitā, vērtējot ne tikai juridiskos riskus, bet ņemot vērā arī biznesa riskus. Tādēļ šīs jaunās kompetences ir vitāli svarīgas, izglītojot topošos juristus.
Tomēr jāapzinās, ka emocionālā inteliģence nav juridiska kompetence, publiskajā telpā tai jāpiemīt ikvienam. Tā var būt veiksmes atslēdziņa gan privātajā, gan biznesa dzīvē, tādēļ biznesa augstskolas pasniedzēji jau šobrīd, apmācot studentus, pievērš uzmanību arī kvalitatīvas komunikācijas nozīmei veiksmīgas nākotnes veidošanā.
