No projektu realizētāju viedokļa noteikumi nosaka virkni ierobežojumu un apgrūtinājumu attiecībā uz ERAF finansētajiem IT projektiem. Piemēram:
- Izpildītājs saņems pēcapmaksu vismaz 30% apmērā no projekta vērtības tikai pēc tam, kad uzraugošās institūcijas (t.i. es saprotu CFLA) būs pabeigušas projekta auditu. Kas praktiski varētu nozīmēt arī gaidīt kādus 6 - 12 mēnešus. Ja projekts liels, tad var iznākt pagaidīt arī simtus tūkstošus.
- Projektu ieviesējiem būs vispār aizliegts rīkot sarunu procedūras. Šī norma nozīmē, ka klienti nevarēs normāli nopirkt kāda licenzējama produkta (piemēram Oracle datu bāzes) uzturēšanu vai licenses.
- Vairāki ierobežojumi attiecībā uz izmaiņu pieprasījumu apjomu, konsutāciju apjomu un stundas likmes ierobežojums. Kas praksē nozīmē pilnīgu atteikšanos no Agile programmatūras izstrādes metodēm un visneelastīgāko pieeju šo projektu izstrādē. Ja kaut kas mainīsies projekta gaitā (kas IT projektos notiek vienmēr), tad izmaiņas nekādi nevarēs operatīvi realizēt.
Esmu dzirdējis, ka ar šo grozījumu palīdzību ir plānots izskaust krāpšanos un nelietderīgus sadārdzinājumus ERAF finansētajos IT projektos.
Praksē šie grozījumi nozīmēs vēl kokainākus projektus, lielāku kropļošanos rakstot papīrus (arī līdz šim jākropļojas ir daudz un nejēdzīgi), projektu sadārdzināšanu un konkurences mazināšanu, jo tikai lielām un bagātām firmām būs resursi gaidīt samaksu par padarīto darbu pusgadu vai gadu, nemaz nerunājot par juristiem un citiem speciālistiem, kuri būs jānodarbina, lai apmierinātu kontrolētāju vēlmi ieviest kārtību e-pārvaldes IT projektu realizācijā.
Gadījumā, ja atbildīgajiem ierēdņiem vai politiķiem ir aizdomas, ka kādos projektos ir izsaimniekoti līdzekļi, vai notikušas kādas citas nelikumīgas darbības, tad par to ir jārunā atklāti un publiski, un vainīgie ir jāsauc pie atbildības, nevis ar absurdu noteikumu palīdzību jāsoda visa nozare un jāapgrūtina sabiedrībai un valstij vajadzīgu projektu realizācija.
Uzskatu, ka patreizējā redakcijā pieņemtie noteikumi vienīgi bremzēs e-pārvaldes attīstību Latvijā, novedīs pie dārgākiem un nekvalitatīvākiem IT projektiem un nodarīs lielu kaitējumu IT uzņēmumiem, kuri šos projektus realizē. Tādēļ patreizējā redakcijā pieņemtie noteikumi būtu atceļami vai grozāmi, bet noteikumu autoriem būtu kopā ar IT nozari pārstāvošajām sabiedriskajām organizācijām atklāti jāizrunā patiesās problēmas un jāatrod šo mērķu sasniegšanai piemēroti līdzekļi.
Nobeigumā - ir tikai viena iespēja, kā padarīt IT projektus lētākus, racionālākus un izstrādātās sistēmas cilvēkiem draudzīgākas. Un tas ir - atdot pašu sistēmu izveidi un darbināšanu privātā sektora rokās. Kad es kā uzņēmējs būvēju IT sistēmu savām vajadzībām, es nemūžam, nekad nepielietoju tādas pieejas projekta vadībā un piegādātāju izvēlē, kā to dara valsts. Ja es tā rīkotos, es bankrotētu. Piemēram, Mobilly sistēmu mēs uzbūvējām par salīdzinoši nelielām izmaksām. Es esmu pārliecināts, ja valsts kaut ko tādu vēlētos uzbūvēt pati, tad sanāktu vismaz 3x dārgāk un ne visai lietojami. Jo tieši daudzās procedūras, noteikumi, pārbaudes un auditi un totāls, totāls uzticības trūkums un neprasme sadarboties ir galvenie iemesli, kādēļ projekti sanāk dārgi, būvējas ilgi un bieži vien ne parāk labi. Viens lietuviešu kolēģis man nesen teica - vislabāk e-pārvaldes projekti izdodas, ja valsts atļauj uzņēmējiem pašiem darboties, bet drošākais veids, kā sačakarēt labu ideju, ir izdalīt tam valsts finansējumu.