Atļaut vai aizliegt azartspēles Latvijā, un, ja atļaut, tad kā – tas ir jautājums, kas politiķu retorikā parādās pēdējos 20 gadus. Šīs Saeimas laikā azartspēļu jautājums iemantojis īpašu uzmanību – ne viens vien politiķis nolēmis to izmantot, lai nopelnītu kādas politiskās dividendes. Problēma ir tikai viena, šīs politiskās spēles nu sāk radīt taustāmus zaudējumus nodokļu maksātājiem.
Pavasarī, ieviešot Covid-19 ierobežojumus, diezgan loģiski tika aizvērtas arī spēļu zāles. Bet deputāti nedaudz aizspēlējās un ar to pašu argumentāciju aizliedza arī interneta, jeb tiešsaistes spēles. Tiešsaistē par laimi Covid-19 vēl neizplatās, tāpēc likuma normu vēlāk Satversmes tiesa atzina par nelikumīgu un spēkā neesošu, un līdz ar to tiešsaistes azartspēļu organizētāju prasības Administratīvajā tiesā par zaudējumu piedziņu, visticamāk, tiks apmierinātas. Tas nozīmē, ka mēs nodokļu maksātāji visi sametīsimies, lai segtu zaudējumus azartspēļu organizētājiem.
Tad kāpēc Latvijā tik daudzus gadus un arī šobrīd nav izdevies izlemt nozares nākotnes jautājumus? Acīmredzot tādēļ, ka racionālajiem argumentiem pretī stājas citi – politiskie. Varētu vaicāt, vai tas ir sadrumstalotās koalīcijas dēļ. Tomēr teritoriālā reforma un Covid-19 lēmumi liecina, ka partijas spēj vienoties pat par ļoti sarežģītiem jautājumiem. Iespējams, tas ir tāpēc, ka politiķiem vienkārši nav tam laika, jo ir Covid-19 krīze. Taču mēs redzam, ka nozares ierobežošanas priekšlikumi Saeimā tiek ļoti aktīvi apspriesti un arī pieņemti tieši kontekstā ar Covid-19 likumprojektiem. Nepietiek drosmes vai nav skaidrs rīcības plāns?
Visticamāk, šī politiskā mētāšanās ar jautājumu, kur vienkārši vajadzētu pieņemt lēmumus, notiek tādēļ, ka azartspēles kā tēma ir nepieciešama politiskajai spēlei. Vieniem azartspēļu aizliegšana ir svarīga priekšvēlēšanu tēma, otriem to aizstāvēšana ir ienākumu avots, trešajiem tā ir iespēja ietirgot kādu savu prioritāti par atbalstu vienai vai otrai pusei. Ja neskaita zaudēto laiku un iztērētos resursus (ministriju, konsultantu, Ministru kabineta un Saeimas) it kā nekāda lielā skāde no šādas spēlēšanās nav – tā darbojas demokrātija. Tomēr tagad, kad šis politiskais tirgus valstij draud nest konkrētus zaudējumus, gribētos tomēr sagaidīt no politiķiem konkrētus lēmumus. Kā pirmo soli – pieņemt skaidrus lēmumus par Finanšu ministrijas izstrādātajām nozares pamatnostādnēm, kas tiek mētātas starp ministriju un Ministru kabinetu kā karsts kartupelis jau divus gadus. Lai kāds būtu šī dokumenta saturs (aizliegt vai regulēt) – tas vismaz dotu kaut kādu skaidrību par šīs nozares nākotni un mazinātu politisko cīkstēšanos, kam bieži vien nav nekāda sakara ar rūpēm par tautas labklājību.
