Vācijas "Energiewende" (energy transition / enerģētikas pārmaiņu) politika Vācijas nodokļu maksātājiem vidēji gadā izmaksā vairāk nekā 30 miljardus eiro (Vācijas elektrības patēriņš ~500 TWh, Latvijas ~7 TWh). Tas ir ļāvis izveidot pasaules lielāko elektrosistēmu, kurā dominē vēja turbīnas (uzstādīta jauda 50 GW+) un saules paneļi (50 GW+).
Rezultātā gada laikā ir brīži, kad šie divi AER (atjaunīgie energoresursi) pie laba vēja saulainā dienā spēj nodrošināt gandrīz 50 GW no vidēji 60 GW sistēmas slodzes. Ja nebūtu šī Vācijas patērētāju ieguldījuma iepriekšējā desmitgadē, kas motivēja galvenokārt Ķīnu izveidot atbilstošas piegādes ķēdes, visticamāk, pašreiz nebūtu pamata runāt par vēja un saules tehnoloģiju konkurētspēju.
No otras puses, Vācijas enerģētikas politikas "eksperiments" ir arī izgaismojis divas citas svarīgas lietas: (1) politikas virsmērķis jeb CO2 samazinājums elektrības ģenerācijā ir bijis niecīgs, jo vējš un saule ir vien aizstājis slēdzamo AES (atomelektrostaciju) daļu, kamēr ogļu elektrostacijas turpina piesārņot vidi, kā arī (2) vējš un saule pat plašā ģeogrāfijā ir nepastāvīgs resurss, kuram paralēli ir nepieciešamas ātri reaģējošas dabasgāzes elektrostacijas, lai sistēmas piedāvājums un pieprasījums būtu balansā jebkurā momentā. Tā rezultātā brīžos, kad saules ģenerācija rudenī pazūd un vēja sistēmas uzturēšanai kritiski svarīgā dabasgāzes cena pieaug (kombinācijā ar CO2 kvotu cenu kāpumu no 20 EUR/t uz 80 EUR/t gada laikā), patērētāji nonāk neapskaužamā situācijā ar strauji augošiem elektrības rēķiniem.
Tikmēr Latvijas gadījumā valsts un "Latvenergo" stratēģija ir bijusi praktiski identiska: nodrošināt dabasgāzes TEC-2 atbalsta stabilitāti OIK formā un ar liekiem eksperimentiem un jauniem projektiem neaizrauties, lai varētu izmantot "Latvenergo" kā valsts budžeta piepildīšanas avotu (kopš 2016. gada dividendēs vidēji izmaksāti ~100 miljoni EUR/gadā). It kā racionāli, tomēr pat rupjš aprēķins rāda, ka Daugavas HES atsevišķi būtu jārada ~100 miljonu EUR/gadā dividendes bez pārāk lielas piepūles. Savukārt garantētais OIK atbalsts TEC-2 un kopš 2016. gada par ~20 miljoniem EUR/gadā palielinātie AS "Sadales tīkls" tarifi (MVU segmentam top 5 dārgākie Eiropā) ļauj nodrošināt "Latvenergo" komfortablu stabilitāti.
Līdz ar to var secināt, ka pievienotā vērtība no lielā mēroga ("Latvenergo" ir Latvijas vērtīgākais uzņēmums) ir bijusi tuvu nullei un Latvijas elektrības patērētājiem nav radīti apstākļi, kas uzlabotu to starptautisko konkurētspēju. Gluži otrādi, jo brīdī, kad 2021. gada augustā dabasgāzes cenas sāka kāpt, "Latvenergo" īpaši nekavējās jau septembrī piedāvāt lauzt fiksēto elektrības cenu līgumus, paliekot zem sitiena eksportējošos uzņēmumus. Tā nav atbildīga rīcība.
Lai varētu modelēt nākotni, svarīgi apzināties, ka esošās situācijas galvenie faktori papildu negaidīti straujajai pasaules ekonomikas atlabšanai, kas audzē enerģijas pieprasījumu, ir (1) dabasgāzes cenu kāpums (Eiropas liberalizētajā tirgū dominē biržas cenas, kuras ir ļoti sensitīvas, pieaugot politiskajiem saspīlējumiem saistībā ar "Nord Stream 2" sertifikāciju) un (2) CO2 cenu kāpums (kuru veicina Briseles politiķu uzņemtais "zaļais kurss"). Ņemot vērā, ka Latvija ir unikālā situācijā ar zemu CO2 intensitāti un neproporcionāli lielu Inčukalna pazemes gāzes krātuvi (PGK), ir nepiedodami, ja valsts un/vai "Latvenergo" šīs dabiskās priekšrocības nespēj izmantot, lai amortizētu dabasgāzes cenu kāpumu Latvijas patērētājiem.
Kamēr Latvijas politiķi turpina kavēties ar atbilstoša mēroga atbalsta instrumentiem, drošākais ceļš patērētājiem ir paļauties uz sevi. Ir jāizmanto visas energoefektivitātes iespējas un nopietni jāvērtē savas lokālās ģenerācijas izveidi pašpatēriņam, diversificējot riskus, kuri nākotnē tikai pieaugs.
