Šobrīd, kad vairums jauniešu ir izvēles priekšā par tālāko izglītības ceļu, arvien ir aktuāls jautājums par skolēnu un studentu proaktivitāti un pašmotivāciju. Septembrī Latvijā viesosies viena no izaugsmes domāšanas pamatlicējām Kerola Dveka (Carol Dweck), kas ir viena no pasaules vadošajām ekspertēm jautājumos par izglītības sistēmas transformāciju atbilstoši mūsdienu prasībām. Tāpēc ir labs laiks paraudzīties – kas ir galvenie izaicinājumi skolām Latvijā, esot ceļā uz izaugsmes skatījuma ieviešanu izglītības procesā?
Katrs jaunietis kā potenciāls mākslas darbs
Kaleidoskops ir labākā metafora, lai paskaidrotu manu skatījumu par izaugsmes domāšanas lomu izglītībā. Tā ir optiska ierīce (rotaļlieta) – caurule, kurā krāsaini stikliņi vai citi priekšmeti spoguļu sistēmā veido simetrisku ornamentu, kas, cauruli grozot, mainās. Redziet, kaleidoskops veido ļoti dažādas figūras, ļoti radošas un unikālas. Taču tas nevarētu notikt, ja tam nebūtu iekšējais un funkcionālais mehānisms, kas mainās un kombinē katru reizi savādāku spoguli ar stikliņiem. Jebkura cilvēka galva ir kā kaleidoskops. Ar zināšanu apguvi, vingrinājumiem un apceri, katrs no mums var izveidot unikālus intelektuālus ornamentus. Svarīgākais ir iedrošināt domāt sevi un apkārtējos.
Izaugsmes domāšanas ir nepieciešama Latvijas izglītības sistēmā, jo tā ir šobrīd efektīvākā pieeja, lai veicinātu jauniešu proaktivitāti un pašmotivāciju, vienas no nozīmīgākajām 21. gadsimta prasmēm. Virzību pretī šim mērķim iezīmē arī projekts "Skola2030".
Mums visiem ir labi zināmi tādi teicieni kā, piemēram,: "Viņam ir gaiša galva", "Viņam nav dotību matemātikā ", "Skolēni ir slinki" u.c. No vienas puses, šādi apgalvojumi palīdz ātri saprast iespējas. No otras, ļoti ātri tās noraida. Līderis vai skolotājs, kas izmanto izaugsmes domāšanas filozofiju, runā citādāk: "Viņam ir gaiša galva, bet varētu būt vēl gaišāka", "Viņam dotību matemātikā pagaidām vēl nav...", "Skolēni pagaidām vēl ir slinki, bet ..." Viņi izmanto to, ko K. Dveka sauc par "pagaidām varu" (the power of yet), raugoties uz lietām caur attīstības prizmu.
Izaugsmes domāšanas filozofija no vienas puses piedāvā iespēju pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, tai pat laikā apzinoties, ka realitāte ir mainīga, it īpaši personīgās izaugsmes kontekstā. Pēc būtības izaugsmes domāšanas filozofija aicina nepārspīlēt ar skolēnu un studentu marķēšanu spējīgajos un ne tik spējīgajos, atrodot katrā potenciālu mākslas darbu.
Personalizētas izglītības nozīme
Problēma šobrīd ir tā, ka ieliekam skolēnus un studentus kastītēs. Kad runāju ar direktoriem un skolotājiem, bieži vien jautāju viņiem: "Kas, jūsuprāt, ir galvenais, plānojot savu darbu, nodarbības vai pasākumus? Tas, ko nosaka likumi, normatīvie akti un standarti vai tas, kas ir labākais katram skolēnam?" (Protams, teorētiski likumos un normatīvajos aktos rakstītais sakrīt ar to, kas ir svarīgākais katram skolēnam.)
Vienalga, cik gudri un čakli ir likumdevēji un ierēdņi, viņi nekad nevarēs izveidot likumus un normatīvos aktus, kas pielāgoti jebkuram skolēnam no jebkuras skolas un pilsētas. Neviens to nevar izdarīt. Reizēm likumi, normatīvie akti un standarti var pat traucēt izglītības efektivitāti. Izaugsmes domāšanas pieeja izaicina izglītības politiku, kas arī Latvijā nereti virzās uz pārspīlētiem standartiem un tipveida testiem. Standarti un testi ir noderīgi tikai tad, ja izmantojam šī brīža ierobežojumus, lai apzinātos jaunieša potenciālu.
Kas bremzē jauniešu attīstību?
Nezinu, vai jums ir bijusi iespēja ar basām kājām pastaigāties pa 500 grādu karstām oglēm. Pamatideja ir parādīt cilvēkiem, ka neiespējamais ir iespējams. Mūsu aizspriedumi un ātrie pieņēmumi par skolēniem un studentiem biežāk bremzē, nevis veicina izaugsmi. Tieši vilcināšanās, atlikšana un kavēšanās ir biežākie iemesli, kāpēc neesam efektīvi izglītībā. Reizēm jādomā mazāk, jāaiztaisa acis un vienkārši jāiet uz priekšu.
Kad domāju par programmām, par kurām esmu atbildīgs, mans primārais jautājums vienmēr ir – kāda būs studentu pieredze tajās iesaistoties? Uzņēmējdarbībā jau sen runājam par "UX" (lietotāja pieredzi), pamazām šī ideja tiek ieviesta arī izglītībā. Ko tas nozīmē? To, ka mācības nevar būt garlaicīgas. Tām jābūt interesantām, aizraujošām un pārsteidzošām, kā arī orientētām uz darba tirgus vajadzībām. Bet mums jābūt uzmanīgiem. Mācības nevar būt tikai pragmatisks vingrinājums. Efektīva izglītība ir tāda, kas palīdz skolēniem un studentiem priecāties par jaunām zināšanām un to dotajām iespējām. Izaugsmes domāšanas filozofija pieprasa saprast – ja nemaināmies intelektuāli, tad ejam uz leju, vienalga, vai esam atzīti par talantīgiem vai nē.
Attieksme svarīgāka par centralizēto eksāmenu rezultātiem
Izaugsmes domāšana nostiprina jaunu paradigmu – attieksme ir svarīgāka par talantu. Tāpēc nav pārsteigums, ka labākās augstskolas un vadošie uzņēmumi rekrutēšanas procesā vairāk uzticas motivācijas vēstulēm un intervijām, nevis diplomiem un standarta testiem.
Galvenā atslēga, lai īstenotu izaugsmes domāšanu, ir personalizēta izglītība. Protams, zinu, cik grūti un dārgi tas ir. Tomēr diemžēl nekādas sistemātiskas un strukturētas metodes neaizvietos godīgas individuālās sarunas starp pasniedzēju vai vadītāju un audzēkni vai darbinieku. Tikai tad jaunieši un darbinieki būs spējīgi domāt, iedziļināties, saprast būtisko un pieņemt lēmumus. Ja vēlamies vidi, kas veicina izaugsmes domāšanu, nepieciešama "pareiza" attieksme skolu komandās. Mums ļoti nepieciešami tādi direktori, skolotāji un līderi, kas primāri rūpējas par izglītības procesu ietekmi, ne regulējumu, kā arī savā būtībā ir vizionāri ar skaidru redzējumu par Latvijas, skolu un skolēnu nākotni. Tikpat būtiski, lai skolas vadība un skolotāji ir spējīgi komunikatori, kas var iedvesmot, motivēt, skaidrot. Un, protams, viņiem jāspēj veidot savu izpratni par atsevišķiem priekšmetiem un sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem, veicinot diskusiju procesu. Šis ir brīdis, kad svarīgāk nekā jebkad iepriekš ir tas, lai skolā valda personības, kas ir pārliecinātas par jauniešu spēju augt un attīstīties, nevis ierēdņi. Tas ir taisnākais ceļš pretī tam, lai izveidotu efektīvu un mūsdienīgu skolu un izglītības sistēmu, par spīti visiem ierobežojumiem.
