Gada sākumā mūsu ārlietu ministrs tviterī publicēja ziņu, ka privātais sektors naudā ir saziedojis nepilnus 20 miljonus eiro. Esmu pārliecināts, ka summas ir ievērojami lielākas, jo, saskaitot vien konkrētu, man zināmu meža nozares uzņēmumu naudas ziedojumus, ātri iegūstu vismaz 5 miljonus eiro. Ja vēl pieskaitītu visas automašīnas, kas nodotas tviterkonvojam, sagādāto specializēto aprīkojumu un citas saimniecībā noderīgas lietas, ir skaidrs, kurā pusē ir Latvijas kocinieku, uzņēmēju un sabiedrības sirds un darbi.
Tomēr Latvijas Bankas diskusijā “Delfi Bizness” galvenās redaktores Aijas Krūtaines uzdotais jautājums: “Eksports uz Krieviju nav būtiski samazinājies. Vai šeit nav ētiskas problēmas – turpināt tirdzniecību ar agresorvalsti?” ir pilnīgi leģitīms un gruzd daudzos no mums. Pilnīgi saprotams, ka publika gaida vienkāršu un tiešu atbildi: ir vai nav.
Meža nozares pārstāvjiem uz konkrēto jautājumu it kā būtu ļoti viegli atbildēt, jo ne pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā (neatkarīgi, vai atskaites punkts ir 2014. vai 2022. gads), ne pēc tā par Krieviju un Baltkrieviju mēs nerunājam kā par pamanāmu Latvijas izcelsmes koksnes produktu noieta tirgu. Šis tas ir bijis, bet ne nozarei, ne pašiem uzņēmumiem nozīmīgs un noteikti ne neaizstājams.
Tomēr, līdzīgi kā Māris Čaklais ir teicis – "Un atkal reiz pa reizei / Kāds atgādina viņam, / Ka dziesma nav par krekliem, / Bet ir par sirdsapziņām" –, arī Latvijas meža nozarē viss nebūt nav tik vienkārši. Eksports uz abām agresorvalstīm mums bija niecīgs, tomēr izejvielu imports – nozīmīgs. Tādēļ uz jautājumu, ko Krūtaines kundze uzdeva, man bija jāatbild, skatoties acīs uzņēmējiem, kuriem, no tirgus pazūdot Baltkrievijas un Krievijas nežāvētajiem un citādi neapstrādātajiem dēļiem, ir jāatlaiž cilvēki no kaltēšanas, ēvelēšanas un citiem tālākapstrādes cehiem. Skarbā realitāte ir tāda, ka lielu daļu Baltkrievijas un Krievijas dēļu importa aizstāt nevar, jo to specifika bija – samērā lēti un vāji apstrādāti. Mūsu niša bija veikt to tālākapstrādi. Kaut ko jau ir izdevies aizstāt ar Zviedrijas un citu tuvāko valstu ražojumiem, bet, vispārīgi runājot, tik zemas pārstrādes produktus kā Baltkrievijā un Krievijā citur Eiropā vienkārši neražo.
Kāda bija un ir mana atbilde? Pirmkārt, uzskatu, ka pēc iespējas ir jāizvairās no situācijas, kad izvēle ir jāveic pašam uzņēmējam. Teoretizēt ir viegli, bet, kad tev ir jāizvēlas – atlaist pāris simtus darbinieku vai turpināt sadarbību ar agresorvalstu uzņēmumiem –, uzņēmējs nonāk ļoti smaga lēmuma priekšā. Un ne tikai tas – uz tādu pašu jautājumu ir jāatbild arī taviem konkurentiem. Turklāt ne tikai Latvijā. Tādēļ ir viegli paredzams, ka atbildes un rīcība atšķirsies, tādējādi radot negodīgu konkurenci.
Tādēļ Latvijas Kokrūpniecības federācija iestājās par kardinālākiem risinājumiem. Līdzīgās domās bija mūsu kolēģi un politiķi Eiropā, un kopš vasaras ir spēkā koksnes produktu importa sankcijas, pavasarī Krievijas un Baltkrievijas ražotājiem tika atņemti FSC un PEFC sertifikāti, tādējādi apgrūtinot realizāciju citos globālajos tirgos. Tas nenozīmē, ka nav mēģinājumu sankcijas apiet. Protams, ir! Vēl pagaidām tirgu nekropļojošā apjomā, taču tiek "zīmēti" dažādu valstu, kuru nosaukumi beidzas ar izskaņu -āna, izcelsmes sertifikāti. Man personīgi nav izprotams, ka atsevišķi Baltkrievijas ražojumi tiek arī pie Ukrainas izcelsmes dokumentiem. Labā ziņa: šādos gadījumos sardzē stāv ne tikai sirdsapziņa, bet arī merkantilas intereses, proti, negodīgu konkurenci nevēlas piedzīvot citi tirgus dalībnieki, tādēļ atbildīgās valsts institūcijas tiek apgādātas ar informāciju, ko citādos apstākļos tām būtu grūti operatīvi iegūt.
Diemžēl visus jautājumus nevar risināt ar sankciju instrumentu. Tādēļ atbildes "otrkārt" sākas ar definīciju. "Ētisks" ir it kā pašsaprotams, tomēr dažādi interpretējams jēdziens. Es turēšos pie šādas definīcijas: "Rīkoties tā, lai rīcības sekas radītu vairāk labuma lielākam skaitam un mazāk ļaunuma mazākam skaitam." Turklāt papildināšu ar kristietības baušļos uzsvērto, ka runa ir par tuvāko! Man tuvākie šajā kontekstā ir pašsaprotami – Latvijas, Ukrainas un mūsu sabiedroto valstu iedzīvotāji. Un tādēļ, raugoties uz faktu, ka nesarūk uz Krieviju eksportēto alkoholisko dzērienu apjoms, mani nepārņem dusmas. Tieši otrādi – ausīs skan pat pievilcīga doma, ka vienlaikus nodzirdām ukraiņu slepkavas, izvelkam no agresorvalsts valūtu, ko citādi varētu izmantot ieroču un Moldovas nemieru finansēšanai, un audzējam paši savu tautsaimniecību, kas finansē mūsu aizsardzību. Zinu, tas skan naivi, bet alkohola eksports mani tiešām neuztrauc, tāpat kā narkotiku un citu veselībai kaitīgu produktu nonākšana agresorvalstī un tās potenciālo karotāju aknu problēmas, tomēr citādi ir ar elektronikas un mehānisko ierīču eksportu, kas, lai arī sarucis uz pusi, stabili turpinās. Redzot, cik Krievijas un Baltkrievijas meža nozare ir atkarīga no Rietumu tehnoloģijām un cik smagi tām pārorientēties uz Ķīnas risinājumiem, ir skaidrs, ka pilnīgs šādu ierīču eksporta apsīkums atstātu lielu iespaidu uz agresorvalstu ekonomiku.
Tomēr, ja ir jāatbild ar jā vai nē uz Krūtaines kundzes jautājumu, tad vispārējās nostājas dēļ būtu labi arī mūsu alkoholu viņiem nedzert. Ar pašdzīto lielākas iespējas Krievijas karotāju rindās izraisīt masveida saindēšanos.
