Eiropas Savienība ir strikti pateikusi, ka tās attīstības virziena rādītājs ir zaļā krāsā. Līdz 2050. gadam ES valstīm jāsasniedz situācija, kurā daba spēj pilnībā absorbēt cilvēku darbības rezultātā saražotos oglekļa izmešus. Tas skars ikvienu no mums un būtiski ietekmēs uzņēmumu konkurētspēju, pieprasot energoefektīvākus un "zaļākus" enerģijas risinājumus. Tāpēc ļoti svarīgi būtu nepalikt iedzinējos mūsu kaimiņiem.
2050. gads var šķist tāla nākotne. Vairums Latvijas uzņēmumu savu darbību plāno ievērojami īsākā termiņā. Tomēr, atliekot klimata uzdevumu risināšanu, mēs jau rīt varam zaudēt tirgus pozīcijas Eiropas kaimiņiem. Šobrīd Latvija ir vienā no pēdējām pozīcijām, runājot par investīcijām izpētē un attīstībā, šajā jomā apsteidzot vien Rumāniju, Maltu un Kipru. Tas nozīmē, ka citas ES valstis daudz straujāk audzē savu konkurētspēju. Pavisam drīz atjaunīgo resursu piesaiste un klimata neitrāla ražošana būs ne tikai prestiža, bet arī konkurences jautājums. To noteiks gan spēja saražot efektīvāk, patērējot mazākus resursus, gan arī prasme piesaistīt daļu jaudīgā finansējuma, ko savu plānu īstenošanai piešķirs Eiropa.
Arī Latvijā ir virkne uzņēmumu, kas jau apzinās aprites ekonomikas un energoefektivitātes būtisko lomu nacionālajā konkurētspējā, aicinot valsti ātrāk sakārtot regulējumu, lai veicinātu ilgtspējīgu ekonomikas attīstību. Tomēr šobrīd būtisks izaicinājums Latvijā ir arī kopējās attieksmes maiņa – no pienākuma kļūt energoefektīvākiem uz iespēju ar efektīvāku enerģijas patēriņu samazināt savus izdevumus. Apgaismojums, apkure, siltais ūdens – tas viss veido būtisku daļu ikmēneša izmaksu ne vien uzņēmumiem, bet arī mājsaimniecībām. Pieredze rāda, ka, piemēram, apgaismojums nereti veido līdz pat 50% no kopējām elektrības izmaksām, un investīcijas energoefektīvos gaismekļu risinājumos atpelnās 3–5 gadu laikā. Tāpēc energoefektivitātes paaugstināšanu nevajadzētu uztvert tikai kā neizbēgamu pienākumu.
Tātad – jo ātrāk šim procesam pieslēgsimies, jo ātrāk kļūsim konkurētspējīgāki, bet, ja sēdēsim un gaidīsim tālo nākotni, varam palikt iedzinējos.
Primāri nepieciešams ļoti konkrēts plāns valsts līmenī. Nedrīkstam nonākt situācijā, kurā Latvijas ražotājs maksā Baltijā augstāko cenu par elektroenerģiju, vidēji saņemot par aptuveni 25% lielākus elektrības rēķinus, bet vienlaikus būtiski atpaliekam no kaimiņiem – par katru ieguldīto miljonu Latvija saražo divkārt mazāk atjaunīgās enerģijas. Līdz 2030. gadam Latvijai atjaunīgās enerģijas īpatsvars jāpalielina par 10%, tātad nāksies būvēt jaudīgus vēja parkus, bet tas nav pāris gados paveicams uzdevums. Nepieciešama izpēte, projektēšana, saskaņošana. Vienlaikus jau tagad iespējams veicināt mērķu izpildi, atbalstot saules enerģijas izmantošanu tieši nelielas jaudas spēkstaciju formā, kuras patērētāji var izmantot pašpatēriņa segšanai. Tas sniegtu tūlītēju ieguvumu energobilances izmaiņās par labu zaļajai enerģijai un arī uzņēmēju konkurētspējas kāpumu.
Nav šaubu, ka lielajā mājasdarbā, ko mums uzdos Eiropas Savienība, savi uzdevumi būs visiem – valstij, ražotājiem un arī ikvienai mājsaimniecībai.
Viens no virzieniem, kurā jau dodas Eiropas Savienība, ir CO2 sadārdzināšana. Princips pavisam vienkāršs – jo vairāk izmešu tiek radīti, jo vairāk naudas par to samaksā. Pēdējo trīs gadu laikā cena par vienu CO2 kvotu ir augusi vidēji piecas reizes, pietuvojoties 30 eiro atzīmei, un šā brīža prognozes liecina, ka 2030. gadā tā sasniegs jau 50 eiro. Esošā nodokļu politika paredz arī dabas resursu nodokļa likmes tālāku palielināšanu par vienu tonnu izmešu no 4,50 eiro pērn līdz 15,00 eiro 2022. gadā. Starp nozarēm, kas ir lielākie izmešu avoti Latvijā, ir rūpniecība, lauksaimniecība un arī transports.
Ko darīt, ja līdz šim vēl nekas nav darīts? Manuprāt, pirmais darbs ir veikt energoauditu. Tas parādīs, kur enerģija tiek tērēta lietderīgi, kur iespējami uzlabojumi. Tālāk jau ar speciālistu palīdzību jārod efektīvākie risinājumi, kā situāciju uzlabot. Piemēram, mainot apgaismojumu uz efektīvāku vai uzstādot atjaunīgās enerģijas avotus, tiek veicināta ne vien CO2 izmešu samazināšana, bet arī samazinātas izmaksas, dodot iespēju ilgtermiņā pelnīt ar elektroenerģijas ražošanu.
Spēja efektīvi ieviest šos risinājumus un izmantot tiem pieejamo atbalstu noteiks mūsu vietu Eiropas kartē jau ievērojami agrāk nekā 2050. gadā. Te būtiska loma ir arī valsts spējai apgūt piedāvāto finansējumu, kas, piemēram, "Next Generation EU" plāna ietvaros sasniedz 750 miljardus eiro, un 37% no šīs summas paredzēti tieši zaļās enerģijas investīcijām. Diemžēl jau šobrīd redzam, ka kaimiņi kustas ātrāk. Viņiem pieejamas valsts garantijas kredītiem atjaunīgās enerģijas iekārtu uzstādīšanai. Tā rezultātā pie līdzīgiem nosacījumiem Igaunijā un Lietuvā banku aizdevumu piedāvājums un izsniegto kredītu apjoms, piemēram, saules paneļu uzstādīšanai ir ievērojami lielāks.
Latvijai būtu jāpārskata enerģētikas nozares sakārtošanas prioritātes, mainot fokusu no pagātnes problēmu risināšanas uz skaidru nākotnes attīstības vīziju. Šobrīd atjaunīgās enerģijas apgūšanā ir ļoti sadrumstalota pieeja, kur atsevišķos gadījumos nav nekāda tālākas nākotnes redzējuma. Tas arī nosaka, ka Latvijas enerģētikas nozare darbojas ar tirgus regulējumu, kas jau neatbilst aktuālajai situācijai, un jau ilgstoši nelietderīgi tērē spēkus, nespējot sakārtot atsevišķus tirgus izaugsmi bremzējošus aspektus. Mēs nedrīkstam pieļaut situāciju, ka zaļais vilciens aizbrauc, pirms mēs tajā iesēžamies.
Mūs gaida liels izaicinājums un paveras lielas iespējas. Tikai no mūsu pašu gudrības un rīcībspējas atkarīgs, vai mēs tās izmantosim.
