Foto: Publicitātes foto
Mūsdienās digitalizācija un digitālā transformācija ir uzņēmumu izdzīvošanas un ilgtspējas ceļš. Tehnoloģiju piemērošana un biznesa modeļa maiņa ir tikai laika jautājums, tāpēc noraidīt digitālo vidi un tās piedāvātas iespējas nav tālredzīgi. Turklāt Covid-19 pandēmija ir vēl vairāk motivējusi uzņēmumus un likumdevējus pārskatīt digitālizācijas nozīmi un tās veicināšanai nepieciešamu atbalstu.

Latvijas Universitātes 2021.gadā veiktais pētījums par Latvijas uzņēmumu digitālo transformāciju, kā arī citi agrāk veikti pētījumi parāda MVU digitalizācijas līmeņa pieaugumu, tomēr, daudzi svarīgi aspekti joprojām ir visai mazattīstīti. Piemēram, tikai 6% uzņēmumu norāda, ka pilnībā vai pārsvarā atteicās no papīra dokumentu aprites, 12% pilnībā pārgāja uz e-rēķiniem, ap 36% uzņēmumu ļoti minimāli vai vispār neiesaistās e-komercijas aktivitātēs.

Pētījumā 65% aptaujāto kā svarīgāko šķērsli digitalizācijas īstenošanai minējuši finansējuma trūkumu, bet 63% kvalificētu speciālistu trūkumu. Uzņēmēji norāda uz dažāda veida valsts atbalsta nepieciešamību digitālās transformācijas sekmēšanai, 30% atzīst, ka nav spējīgi pašu spēkiem īstenot digitālās transformācijas procesu.

Valsts regulējumam ir noteicoša loma digitālās transformācijas regulējumā un atbalsta pasākumu īstenošanā. Vienlaikus profesionāļi uzskata, ka digitālās transformācijas veicināšana ir jauns izaicinājums, kas prasa plašu ilgtermiņa skatījumu un dziļāku izpratni par nākotnes attīstības scenārijiem, kā arī procesa līdzsvarošanu, it sevišķi darba tirgus jomā.

Digitalizācija kardināli maina un mainīs darba tirgu. Pastāv vismaz divi attīstības scenāriji – vai saucam tos par optimistisko un pesimistisko scenāriju?. Un no tā, cik pārdomāts un efektīvs būs digitalizācijas valsts regulējums un atbalsta politika, ir atkarīga iespēja panākt optimistiskāko scenāriju.

Optimistiskajā scenārijā tiek pieņemts, ka digitālās ekonomikas apstākļos augs pieprasījums pēc radošiem darbiniekiem. Ražošanas procesa nodrošināšanai cilvēks vairs nebūs nepieciešams, līdz ar to nebūs pieprasījuma pēc noteiktām profesijām, bet vienlaikus paplašināsies uz cilvēku orientēto pakalpojumu joma. Tuvākajā nākotnē roboti nevarēs aizstāt mākslu, izgudrošanu, projektēšanu, programmēšanu un pašu robotu apkalpošanu, darbības organizēšanu un pielāgošanu ražošanas procesam. Attīstīsies robotizētās tehnikas tiešsaistes pārvaldības tehnoloģijas, tām būs nepieciešamas liels tiešsaistes operatoru skaits.

Digitālās tehnoloģijas ļaus gados vecākiem cilvēkiem un personām ar ierobežotu darbspēju vieglāk integrēties darba tirgū, bet mašīnas izpildīs rutīnas un bīstamos darbus. Cilvēkiem būs vairāk brīva laika citām darbībām, piemēram, atpūtai, mākslai. Mazkvalificēto darba spēku aizstāšana ar robotiem palīdzēs arī minimizēt demogrāfiskās un darba spēku novecošanās problēmas, kā arī izvairīties no nepieciešamības importēt zemas kvalifikācijas darbiniekus deficīta gadījumā. Šāda attīstības scenārija pamatā ir savlaicīga atbilstošu izglītības programmu izstrāde un mūžizglītības veicināšana, tādejādi pāreja no vecām pie jaunām profesijām nebūs tik sāpīga. Digitālās ēras darbinieki būs spējīgi apkopot, glabāt, apstrādāt informāciju, radīt unikālās zināšanās un pārvaldīt tās.

Digitālajām tehnoloģijām ir virkne pozitīvu īpašību, kas veicina darba tirgus attīstību. Piemēram, darba meklēšanas platformas sniedz pieeju plašam informācijas klāstam, uzlabojot karjeras iespējas, arī informācija par uzņēmumiem kļūst caurskatāmāka. Pateicoties digitālajiem risinājumiem pieaug darba ražīgums, samazinās bezdarba līmenis, ēnu nodarbinātība, darba meklēšanas periods. Digitālās tehnoloģijas rada jaunas profesijas un darba vietas. Ja agrāk iedzīvotāju lielākā daļa strādāja resursu ieguves jomā, bet vēlāk nozīmīga darbspējīgo indivīdu daļa pārgāja uz apstrādes sektoru, tad šodien aptuveni 70% nodarbināto strādā pakalpojumu sektorā.

Eksperti uzskata, ka drīz izveidosies informācijas pakalpojumu un augstu intelektuālo standartu pakalpojumu jomas. Pasaules Ekonomikas foruma dati liecina, ka 65% skolēnu, kuri sāka mācīties 2018. gadā, strādās profesijās, kas vēl neeksistē. Atsevišķas specialitātes tiks nopietni modernizētas, bet cilvēkiem būs jāapgūst daudz plašāks zināšanu un kompetenču spektrs, savukārt, uzņēmums varēs nodarbināt speciālistus, kuri strādās attālināti, iespējams, no cita reģiona vai valsts. Šādi varēs atrisināt profesionāļu nodarbinātības problēmas reģionos ar zemu pieprasījumu pēc attiecīgas profesijas pārstāvjiem.

Pesimistiskais scenārijs paredz, ka vairāk savā starpā komunicēs lietas (tā saucamais lietu internets, angļu valodā – Internet of Things), savukārt cilvēki attālināsies viens no otra. Samazināsies darbinieku skaits ražošanā un pakalpojumu jomās, produktu ražošanas ķēdes būs minimālas, pietiks ar projektēšanu, 3D printēšanu un piegādi. Daudzas profesijas tiks likvidētas robotizācijas dēļ, pieaugs bezdarba līmenis, iedzīvotāju noslāņošanās, ienākumu nevienlīdzība, sociālo konfliktu biežums un mērogi. Aizstājot cilvēku ar robotu, kritīs iedzīvotāju ienākumu līmenis, patēriņš, nodokļu maksājumi, bet pieaugs noslodze uz sociālajiem budžetiem, jo roboti nemaksā nodokļus.

Var teikt, ka iepriekš minētas problēmas ir tradicionālas un valsts politikas veidotājiem pietiks pieredzes to ietekmes mazināšanai. Vienlaikus ir jāapzinās, ka šo problēmu cēloņi un ātrums ir citādi, tāpēc digitalizācijas procesu regulēšana ir jauns un nebijis izaicinājums.

Digitalizācija un digitālā transformācija ir neizbēgama, paliek tikai jautājums – pēc kura scenārija tā notiks jeb citiem vārdiem – vai tiks maksimizēts pozitīvais efekts un panākta tautsaimniecības izaugsme. Pesimistiskā scenārija iznākums nav pieļaujams, kaut gan var novest pie atsevišķo uzņēmumu peļņas maksimizācijas un atsevišķu indivīdu labklājības būtiska pieauguma uz vairākuma labklājības krituma rēķina.

Politikas veidotājiem ir jāsekmē digitālā transformācija, bet tās ātrumam un mērogiem ir jābūt regulētiem, iespējams, dažkārt arī ierobežotiem. Tā kā digitalizācija ļoti būtiski ietekmē nodarbinātību, tad, sniedzot atbalstu, vienlaicīgi ir jāceļ arī darba tirgus noturība un spēja pielāgoties izmaiņām. Ir nepieciešamas ievērojamas investīcijas zinātnē un izglītībā, kā arī cieša sadarbība starp valdību, zinātniekiem, mācību iestādēm un darba devējiem, jo personāls ir ne tikai jāsagatavo, bet ir jānodrošina arī infrastruktūras, apmācības programmu un metožu atbilstība digitālās ekonomikas realitātei. Iespējams, ka izglītībai jāpaliek arvien universālākai, nodrošinot profesionālim kompetences dažādās jomās, piemēram, viens speciālists pārzina ekonomiku, grāmatvedību, tirgvedību, kā arī jurisprudenci un nodokļus.

Digitalizējoties, pieaugs pieprasījums pēc datu analītiķiem, mākslīgā intelekta un lielo datu speciālistiem, mārketinga un pārdošanas profesionāļiem, programmu nodrošinājuma un aplikāciju izstrādātājiem, procesu automatizācijas speciālistiem, datu drošības, e-komercijas, sociālo mediju profesionāļiem, robotikas inženieriem, digitālā mārketinga speciālistiem.

Jāatzīmē, ka Latvijā jau ir izdarīts daudz, lai attiecīga izglītība būtu pieejama un pievilcīga, tomēr vēl daudz jāstrādā, lai attiecīgās kompetences iegūtu pietiekams skaits cilvēku. Tāpat ir jāpiebilst, ka neatkarīgi no attīstības scenārija, digitālās tehnoloģijas nevarēs pilnvērtīgi aizstāt zinātniekus, māksliniekus, skolotājus, sociālos darbiniekus, inženierus, vadītājus.

Šobrīd digitālās transformācijas sekmēšanai tiek atvēlēti ievērojami līdzekļi, tāpēc nopietnākais izaicinājums ir šo līdzekļu sadale līdzsvarotas attīstības, valsts ekonomiskās un sociālās ilgtspējas nodrošināšanai. Atbalsts tiek prasīts, tas ir nepieciešams, bet tam ir jābūt īpaši pārdomātam, lai nākotnē digitālizācijas pozitīvais efekts būtu visaptverošs.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!