Pieņemot likumu šādā redakcijā, netiks izmantota vienkārša un nozares profesionāļu ieteikta iespēja saīsināt un atvieglot elektronisko pakalpojumu ieviešanu un popularizēšanu, kas būtu saistoša visiem eID lietotājiem un, bez papildu piepūles, nodrošinātu iespēju izmantot virkni pakalpojumu un iespēju, kuriem nepieciešama eID turētāja elektroniska identitātes pārbaude vai e-paraksts, uzskata Latvijas Informāciju un komunikācijas tehnoloģijas asociācija (LIKTA).
Nozares profesionāļi likumprojekta autoriem ir vairākkārt izteikuši savu redzējumu par to, kā iespējams nodrošināt, sekmēt un uzlabot e-vides, e-pakalpojumu un ar tiem saistīto jomu attīstību nacionālā mērogā. Tā kā eID ieviešana ir atlikta līdz nākamā gada sākumam, tas neizbēgami ierobežos e-pakalpojumu izmantošanu autentificējoties ar eID kartes palīdzību. Ir skaidrs, ka saņemot eID, arī e-paraksta lietošanai nepieciešamais sertifikāts nekavējoties jāaktivizē, citādi lielākā daļa karšu saņēmēju to nemaz nesāks lietot un, iespējams, pat neuzzinās par priekšrocībām, ko piedāvā, piemēram, elektroniskā paraksta izmantošana darba un personiskām vajadzībām. Šādā gadījumā e-vides izmantotāju skaits būs tik mazs, ka neradīs kritisko lietotāju masu, lai valstī nopietnā līmenī attīstītos e-pakalpojumi.
Jau šobrīd ir skaidrs, ka viena no barjerām e-paraksta lietošanai ir tieši pieteikšanās, jo tā prasa gan papildu laiku, gan pūles. Šādā likuma redakcijā, drošai sertifikātu aktivizēšanai personai atkārtoti būs nepieciešams doties uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi (PMLP), kas, savukārt, sadārdzinās šo projektu. Mūsu rīcībā nav informācijas, ka citās valstīs būtu izmantots šāds risinājums, kad e-parakstu aktivizē vēlāk. Gluži pretēji, tieši caur eID karšu projektu, daudzas Eiropas Savienības dalībvalstis ir realizējušas mērķtiecīgu drošas autentifikācijas un drošas parakstīšanas sertifikātu izsniegšanu savas valsts iedzīvotājiem. Savukārt, piemēram, Igaunijā visās eID kartēs, tostarp bērniem izsniegtajās, tiek ietverts sertifikāts, bet pašu karti jau iespējams izmantot ne tikai kā personu identificējošu dokumentu, bet arī kā e-talonu, bibliotēkas apmeklētāja karti, apdrošināšanas polisi un pat kā autovadītāja apliecību.
Turklāt šāda Personu apliecinošu dokumentu likumprojekta redakcija ir pretrunā ar jau agrāk apstiprināto Elektronisko identifikācijas karšu koncepciju, kurā noteikts, ka eID kartēs ir jāiekļauj personas autentifikācijas rīks, ko nodrošina uzticams sertifikācijas pakalpojumu sniedzējs.
Ja nozares profesionāļiem šāds valdības lēmums rada izbrīnu, tad iedzīvotāju vidū šāda situācija var radīt neizpratni, apjukumu un maldīgu priekšstatu, ka eID jau ir elektroniskais paraksts. Nenoliedzami, svarīgs priekšnosacījums e-pārvaldes un e-pakalpojumu attīstībai ir obligāts drošs elektroniskais paraksts un autentifikācija izmantojot tieši eID, savukārt, autentifikācijas rīku iekļaušana eID ir visvienkāršākais ceļš tā saņemšanai. Protams, var uzskatīt, ka ir iedzīvotāju grupas, kurām e-paraksts varbūt nav nepieciešams, piemēram, pensionāri vai mazi bērni. Tomēr, rēķinot, cik daudz pensionārs var ietaupīt, nepārvietojoties cauri visai pilsētai sabiedriskajā transportā, bet gan veicot dažādas darbības internetā un parakstoties ar e-parakstu, ir skaidrs, ka tiks ietaupīta ne tikai nauda, bet arī laiks.
Galu galā, lēmums par to, kam ir un kam nav nepieciešams elektroniskais paraksts vienmēr būs subjektīvs, jo, ja gribam būt progresīva un tālredzīga valsts, mums kā neapstrīdams fakts ir jāpieņem, ka ikvienam ir tiesības būt modernam, progresīvam un izmantot iespējas, ko piedāvā mūsdienu tehnoloģijas, bet valsts pienākums ir palīdzēt izmantot šīs tiesības ātri, ērti un funkcionāli.