Zīmīgi, bet tas pats notiek arī soli iepriekš – izglītības iestādēs. Skolēni (un nereti arī skolotāji) sevi iedala talantīgajos un tādos, kas vienkārši nav tik apdāvināti. Sak, kāpēc censties, ja jau izcilība nav ielikta šūpulī? Tomēr – vai tiešām daži cilvēki ir talantīgāki par citiem? Kas patiesībā ir talants? Kaut kas zvaigznēs ierakstīts, vai tomēr sistemātisks darbs ar sevi? Atbildi uz šo jautājumu piedāvā šobrīd pasaulē milzu popularitāti guvusī izaugsmes domāšanas speciālistes Kerolas Dvekas (Carol Dweck) izstrādātā teorija par domāšanas modeļiem, un to, kā tie var ietekmēt ikviena cilvēka dzīvi, kā arī motivāciju strādāt, mācīties un gūt panākumus.
Kerola Dveka ir autore grāmatai "Mindset: The New Psychology of Success". Autore radījusi teoriju par diviem dažādiem domāšanas modeļiem, kā raudzīties uz apkārt notiekošo un ikdienas izaicinājumiem. Apjomīgs pētījums pamato to, kāpēc un kā dažādi domāšanas modeļi var ietekmēt ne tikai cilvēka personību, bet arī motivāciju un personisko attīstību, ļaujot (vai neļaujot) sasniegt augstāko potenciālu. Ar jēdzienu "domāšanas modelis", autore raksturo cilvēka izpratni par savām spējām ietekmēt notiekošo. Pamatā tiek izdalīti divi polāri domāšanas modeļi – fiksēta un izaugsmes domāšana. Cilvēki ar fiksētu domāšanu talantus un inteliģenci uztver kā nemaināmu un iedzimtu (kādam piemītošu vai nepiemītošu) parādību, kas ietekmē un nosaka visu turpmāko dzīvi. Viņuprāt, talanti un spējas ir nemainīgas jeb fiksētas (piemēram, mums ģimenē nevienam nav padevusies matemātika). Savukārt cilvēki, kam piemīt izaugsmes domāšana, ir pārliecināti, ka inteliģence un talanti dzīves laikā ir elastīgi – tos var uzlabot un mainīt (šobrīd mani pārdošanas rezultāti ir sliktākie no visiem kolēģiem, bet ko varu darīt, lai to mainītu?)
Fiksētu domāšanu raksturo arī daudzi citi negatīvi blakus aspekti, piemēram, katra atgriezeniskā saite (jeb vienkārši sakot, godīga atbilde uz vienkāršo jautājumu – kā man veicās ar šo uzdevumu?) parasti tiek uztverta kā uzbrukums vai personiska kritika. Šiem cilvēkiem nereti vērojama tendence padoties pie pirmajām grūtībām. Nereti šie cilvēki sev uzdod jautājumu – "Kāpēc vispār censties?", "Kāda tam visam jēga, ja man tāpat nekas nesanāk?". Tāpat cilvēkam ar fiksētu domāšanu ļoti būtiski ir konkrēti un izmērāmi sasniegumi, viņi ir tie, kas sevi salīdzina ar citiem. Viņiem svarīgākais ir rezultāts nevis process, savukārt kļūdas vienmēr sagādā nepatīkamas emocijas. Vēl vairāk – šie cilvēki izvairās no kļūdām un baidās tās pieļaut.
Izaugsmes domāšanu savukārt raksturo apziņa, ka spējas un prasmes var uzlabot ar neatlaidīgu darbu. Kļūdas tiek uztvertas kā vērtīgas mācību stundas, bet atgriezeniskā saite kā iespēja, lai augtu un attīstītos. Izaicinājumi un dažādas problēmas tiek uztvertas kā normāla dzīves sastāvdaļa un visbiežāk tiek risinātas ar vairākkārtējiem, neatlaidīgiem mēģinājumiem esošo situāciju mainīt. Fokuss vērsts uz procesu un personīgo izaugsmi, nevis rezultātu. Ja cilvēkam piemīt izaugsmes skatījums, tas nosaka arī patiku pret mācīšanos kā procesu. Tas savukārt nozīmē, ka viņam vienmēr būs vēlme iemācīties ko jaunu – gan skolā, gan arī profesionālajā dzīvē.
Tieši izaugsmes domāšana ir tā, kas vieno virkni pasaules izcilāko līderu biznesā, kultūrā, mākslā, sportā, izklaidē un citās jomās. Domāšanas modelis, ko izmantojam visbiežāk, ietekmē arī to, kā risinām problēmas un tiekam galā ar izaicinājumiem. Kerola Dveka uzskata, ka domāšanas modelis nav mūsu personības iezīme, tāpēc to iespējams mainīt atkarībā no situācijas un konteksta. Piemēram, cilvēks var ticēt, ka var apgūt vēl kādu svešvalodu, taču tai pat laikā uzskata, ka iemācīties programmēt būtu pilnīgi neiespējami. Tātad, attiecībā uz svešvalodām šim cilvēkam piemīt izaugsmes skatījums, bet attiecībā uz programmēšanu – fiksēts skatījums. Tomēr bieži vien novērojama tendence, ka cilvēks uz dzīvi pamatā skatās caur vienu vai otru domāšanas prizmu, kas var būtiski ietekmēt dzīves gājumu un iespējamos sasniegumus. Īpaši būtiski tas ir skolēniem un jauniešiem, kuru domāšana vēl tikai veidojas.
Domāšanas modelis, protams, nevar kardināli izmainīt reālos apstākļus, bet tas var ievērojami ietekmēt gan mūsu attieksmi pret notiekošo, gan izaicina domāt un analizēt – vai tiešām es nevaru vismaz pamēģināt? Visai bieži mums patīk domāt par čempioniem un elkiem kā par supervaroņiem, kas vienkārši piedzimuši atšķirīgi no mums, tā vietā, lai domātu par viņiem kā parastiem cilvēkiem, kuri pateicoties pašu spēkiem un neatlaidībai kļuvuši par šiem supervaroņiem. Rūpīgi pastudējot virkni ievērojamu cilvēku biogrāfiju vieglu un taisnu ceļu pretī panākumiem atradīsiet salīdzinoši maz, daudz biežāk tie būs stāsti par nepadošanos un nebeidzamiem mēģinājumiem mainīt sevi un pastāvošo kārtību.
