Mārtiņš Āboliņš: Arī tradicionālām nozarēm ir nozīmīgs attīstības potenciāls
Foto: LETA

Pašlaik viens no Latvijas tautsaimniecības balstiem ir meža nozare, kas 2016. gadā iekšzemes kopproduktā deva 5-6%. Nedrīkst aizmirst arī par multiplikatīvo efektu, jo nozare nodrošina dažādu ar to saistītu uzņēmumu darbību. Turklāt mežu nozare ir viena no divām (kopā ar lauksaimniecību) lielajām nozarēm, kas savā darbībā balstās uz Latvijā pieejamo dabas resursu izmantošanu.

Vai tas ir labi vai slikti, ka valsts ekonomikā tik liela nozīme ir tradicionālai nozarei, kas pastāv jau gadu simtiem? Mēs taču gribam lepoties ar, piemēram, informācijas tehnoloģiju straujo attīstību! Tomēr, objektīvi vērtējot, IT pienesums ir tikai aptuveni piektā daļa no mežu nozares devuma.

Uzskatu, ka situācija ir gluži normāla, jo katrai valstij jāizmanto tie resursi, kas tai pieder. Naftas vai dabasgāzes mums nav, bet mežu platību un koksnes krājas īpatsvars ir lielāks nekā vidēji Eiropā. Latvija ir ceturtā mežainākā valsts Eiropā, un mežu mums ir vairāk nekā kaimiņvalstīs Igaunijā, kas ir mazāka nekā Latvija, un Lietuvā, kas ir blīvāk apdzīvota un mazāk mežaina. Protams, šis resurss ir racionāli jāizmanto, jāsaimnieko ilglaicīgi un jārīkojas līdzīgi tam, kā pēc Otrā pasaules kara darīja Somija. Tur mežu nozares attīstība bija viens no galvenajiem iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanas instrumentiem. Tikai vēlāk parādījās "Nokia" (kuru, starp citu, meža nozare pārdzīvoja) un citas augsto tehnoloģiju kompānijas.

Par mežsaimniecību un mežrūpniecību būtu jāuztraucas, ja lielākoties tiktu eksportēta neapstrādāta produkcija bez pievienotās vērtības. Taču apaļkoki, pēc 2016. gada datiem, veido tikai 6,6% kopējā eksporta. Turklāt te vēl jāņem vērā, ka zināma daļa ir kokmateriāli, kurus pierobežas teritorijās ved tālākai apstrādei uz kaimiņvalstīm Igauniju un arī Lietuvu tāpēc, ka tas ir izdevīgi no loģistikas viedokļa. Savukārt līdzīgā veidā bieži vien tiek importēti šo valstu apaļkoki. Nozares eksporta apjoms ir divi miljardi eiro gadā, un tā ir līderis ar 20% no eksporta kopapjoma.

Tieši meža nozare ir tā, kas pašlaik produktivitātes ziņā ir vistuvāk Eiropas vidējam līmenim. Ražojam visaugstākās kvalitātes finieri un saplāksni un ar šiem produktiem esam starp līderiem Eiropā. Nav pārsteigums, ka mežsaimniecībā un kokapstrādē ir viens no lielākajiem investīciju apjomiem.

Protams, arī šīs nozares darbībā ir savi riski. Lielais eksporta īpatsvars rada atkarību no cenu svārstībām pasaules tirgos. Tās gan nav tik lielas kā naftai, metālam vai pārtikai, tomēr pastāv. Piemēram, pēdējos gados Latvijā lielas investīcijas ir veiktas granulu ražošanā. Tām pašlaik ir labs noiets Rietumeiropā, jo daudzās valstīs pakāpeniski tiek samazināts fosilo enerģijas nesēju patēriņš, dodot priekšroku atjaunojamajai enerģijai, tajā skaitā koksnei. Tomēr pieprasījums ir ļoti atkarīgs no enerģētikas politikas importētājvalstīs. Maz ticams, ka notiks pagrieziens atpakaļ uz ogļu izmantošanu, tomēr izslēgt zināmu atkāpju iespējamību nevar. Tāpat risku rada arī importa, pamatā no Baltkrievijas, izejvielu izmantošana. Ir saprotams, ka arī kaimiņi savus apaļkokus gribēs aizvien vairāk pārstrādāt paši, un tas mūsu kokrūpniekiem var radīt izejvielu trūkumu. Tomēr šie nav tik lieli riski, lai bažītos par nozares nākotni.

Nozarei ir svarīgi izmantot visas attīstības iespējas. Aptuveni 70% no Eiropas darba ražīguma izskatās ļoti labi uz pārējo mūsu tautsaimniecības nozaru fona, taču tas arī parāda, ka ir, kur tiekties. Jā, eksportējam gandrīz tikai apstrādātu produkciju, kam ir pievienotā vērtība, tomēr izvedam ne tikai finieri un būvkonstrukcijas – joprojām arī salīdzinoši vienkāršās paletes. Augot nozarē strādājošo algām un transporta izmaksām, rēķinoties ar to, ka elektrības cena jau tāpat ir augsta, drīz vien tik vienkāršu produkciju nebūs izdevīgi eksportēt. Tāpēc ir svarīgi pārorientēties un aizvien vairāk ražot sarežģītāku produkciju – piemēram, mēbeles un koka būvkonstrukcijas.

Nozares problēma ir arī mazs tirgus, kurš ir konservatīvs un salīdzinoši maz pieprasa koka būvkonstrukcijas. Koka ēkas eksportē uz Skandināvijas valstīm, bet pašu mājās pieprasījums ir zems. Tik mazā valstī ir arī grūti radīt globālu zīmolu, kuru atpazīst un pērk pasaulē. Pieļauju, ka mums tuvākajā laikā nebūs savas "Ikea". Protam ražot, bet ieņēmumus no mārketinga un daļēji arī pārdošanas gan gūst citi. Taču tā ir objektīva ikvienas mazas valsts problēma, un arī Igaunijā ir tieši tāpat.

Neatkarības atgūšanas pašā sākumā Latvijā bija trīs ekonomikas stūrakmeņi – mežu nozare, pārtikas ražošana un tranzīts. Pašlaik pārtikas ražotāji vairāk apkalpo iekšējo tirgu, ar tranzītu ir, kā ir, bet mežu nozare attīstās. Tas apliecina, ka, pareizi saimniekojot un domājot par nākotni, arī tradicionālajās nozarēs ir liels attīstības potenciāls.

Source

DELFI Bizness

Tags

Mežsaimniecība Nafta Nokia
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form