Šajā rakstā aplūkošu vienu no metodēm, kā iespējams izvērtēt, vai izteiktajām aizdomām ir pamats, kā veicināt šādu aizdomīgu darījumu kvalitatīvu izmeklēšanu un tādējādi nodrošināt tiesisku iznākumu.
Finanšu izpēte jeb izvērtējums no malas
Finanšu izmeklēšana (forensic investigation) ir viens no akcionāriem un uzņēmumiem pieejamiem līdzekļiem, kā radušās aizdomas par iespējamu krāpšanu vai piesavināšanos apstiprināt vai izslēgt. Gadījumā, ja izteiktās aizdomas apstiprinās, tad finanšu izmeklēšanas otrs – bet ne mazāk svarīgs – uzdevums ir savākt pierādījumus un veikt nodarīto zaudējumu aprēķinu.
Finanšu izmeklēšana parasti ir uzņēmuma (vai akcionāru) brīvprātīga iniciatīva, kad ir nepieciešams izmeklēt aizdomas par iespējamu krāpšanu vai piesavināšanos, taču ir gadījumi, kad šādu pienākumu var uzlikt arī procesa virzītājs kriminālprocesā. Kriminālprocesa likuma 190. panta trešā daļa nosaka, ka "Juridisko personu vadītājiem pēc procesa virzītāja pieprasījuma ir pienākums savas kompetences ietvaros izdarīt dokumentālo revīziju, inventarizāciju, resorisko vai dienesta pārbaudi un noteiktajā laikā iesniegt dokumentus kopā ar attiecīgajiem pielikumiem par izpildīto pieprasījumu".
Ir skaidrs, ka minētā tiesību norma nav pilnīga un praksē grūti izpildāma, ja pieturas pie šīs normas gramatiskās interpretācijas. Proti, ne vienmēr uzņēmuma vadītājam ir gan atbilstoša kompetence vai kapacitāte, lai uzņēmuma ikdienas vadīšanai paralēli nodarbotos ar finanšu izmeklēšanu un tās rezultātus sagatavotu un pasniegtu kvalitatīvā un pārskatāmā veidā. Turklāt ne visos gadījumos ir iespējams nodrošināt šādas izmeklēšanas objektivitāti, ja šādu izmeklēšanu veic ar uzņēmuma iekšējiem resursiem. Tādēļ neatkarīga ārējā konsultanta piesaiste šī uzdevuma veikšanai tiek izraudzīta ar mērķi, lai nodrošinātu objektivitāti un kvalificētas personas iesaisti finanšu, grāmatvedības, juridiskajos un citos jautājumos.
Latvijā nav noteikts to personu vai institūciju loks, kuras būtu tiesīgas veikt finanšu izmeklēšanu, kā arī nav regulēta finanšu izmeklēšanu veicošās personas zināšanu pārbaude un sertifikācija. Tomēr starptautiskajā komerciālajā vidē un praksē finanšu izmeklēšanas pakalpojumus piedāvā, piemēram, "lielā četrinieka" auditoru kompānijas. Ir skaidrs, ka šāda uzdevuma veikšanai, vismaz no objektivitātes viedokļa, ir pamats uzticēt "lielā četrinieka" auditoru kompānijām, jo to riska vadības un objektivitātes ievērošanas standarti ir augsti un starptautiski atzīti. Turklāt finanšu izmeklēšanas veicēju apmācība un zināšanu pārbaude tiek pamatā balstītas uz ACFE (Association of Certified Fraud Examiners) programmu un izsniegtiem sertifikātiem, kā arī iekšējām apmācībām un obligātu kvalitātes pārbaudi jeb neatkarīgu "četru acu" principu.
Galvenie finanšu izmeklēšanas posmi un principi
Fiktīviem vai krāpnieciskiem darījumiem piemīt īpatnība – parasti tiek ievērotas visas formālās prasības, lai radītu ticamību noslēgtajam līgumam, – un tiešu pierādījumu iegūšana var būt milzīgs vai bez speciālu kriminālprocesuālu metožu pielietošanas nepārvarams izaicinājums. Tomēr pat šādos gadījumos slēdzienu par darījuma fiktīvo vai krāpniecisko raksturu var izdarīt, vērtējot apstākļus kopumā, ņemot vērā savstarpējas sakarības un biznesa pamatprincipus.
Detektīvfilmās esam pieraduši redzēt, ka izmeklētāju vērīgajai acij nepaskrien garām ne mazākā detaļa, ierodoties notikuma vietā, tie pievērš uzmanību ne tikai acīm redzamajiem pierādījumiem, bet meklē vismazākās likumsakarības, lai gūtu pēc iespējas pilnīgāku priekšstatu par "nozieguma skeletu". Līdzīgas darbības veic arī finanšu izmeklēšanā iesaistītie eksperti ar atrunu, ka secinājumu izdarīšana paliek procesa virzītāja vai tiesas ziņā. Respektīvi, finanšu izmeklēšanas mērķis ir savākt tiešu un netiešu pierādījumu kopumu, kuram juridisko vērtējumu (kvalifikāciju) gala rezultātā sniedz tiesa.
Finanšu izmeklēšanā pirmais darba posms ir informācijas vākšana un apkopošana, kura ietvaros parasti tiek pētīti ne tikai uzņēmuma lietvedībā pieejamie juridiskie un finanšu dokumenti, bet arī, piemēram, uzņēmuma datu nesējos (datoros, serveros u. tml.) pieejamā informācija, piemēram, e-pasti, tiek atjaunoti dzēstie dokumenti un faili, tiek intervēti atbildīgie darbinieki (tiek apkopota un pārbaudīta trauksmes cēlāju sniegtā informācija), apkopota publiski pieejamā informācija (internets, datubāzes u. tml.), kā arī, kas ne mazāk svarīgi, tiek ievākta darījuma partnera sniegtā informācija.
Pēc pirmā posma pabeigšanas tiek veikta iegūtās informācijas analīze, kuras laikā finanšu izmeklēšanu veicošās personas izvērtē noslēgtā aizdomīgā darījuma formālo atbilstību, piemēram, uzņēmuma noteikumiem par darījuma partnera izvēli, līgumu slēgšanas un izpildes uzraudzības instrukcijām, kā arī ārējiem normatīvajiem aktiem. Tāpat tiek vērtēta atbilstība darījumu praksei (lietderība, darījuma esamība, izdevīgums (consideration)). Ja tiek konstatētas neatbilstības vai nesaimnieciskums, tad tiek veikts zaudējumu aprēķins. Svarīgi vēlreiz uzsvērt, ka finanšu izmeklētāju ziņojums tiek balstīts tikai uz konstatētajiem faktiem un tajā netiek izdarīti secinājumi vai juridiska kvalifikācija. Šādu juridisku secinājumu neizdarīšana ir svarīga, lai saglabātu neitralitāti un objektivitāti attiecībā pret konstatēto faktu vērtējumu jeb saglabātu "novērotāja no malas" statusu, neskatoties uz to, ka par šo pakalpojumu tiek maksāta atlīdzība.
Latvijā neizmantotās iespējas finanšu izmeklēšanas jomā
Lai arī, piemēram, Kriminālprocesa likumā netieši ir norādīts uz finanšu izmeklēšanas veikšanas iespējamību kā vienu no veidiem, kā iegūt, sistematizēt un pārskatāmi apkopot pierādījumus par iespējamu krāpšanu vai piesavināšanos, tomēr praksē finanšu izmeklēšana tiek pielietota reti. Daļēji tas, iespējams, ir saistīts ar to, ka finanšu izmeklēšanas pakalpojumi ir neregulēta nozare, kas mazina uzticamību šādiem finanšu izmeklēšanas ziņojumiem, ja vien to autori nav kāda no "lielā četrinieka" auditoru sabiedrībām. Vienlaikus tieši profesionāla un kvalificēta finanšu izmeklēšanas veicēja iesaiste var būtiski atvieglot kriminālprocesa virzītāja uzdevumus, vācot, sistematizējot un analizējot pierādījumus, atstājot juridiskās kvalifikācijas jautājumus procesa virzītāja ziņā. Diemžēl atšķirībā no citām Eiropas Savienības valstīm, kurās arī kriminālprocesā iesaistītajam cietušajam ir tiesības iepazīties ar visiem kriminālprocesa materiāliem, Latvijā šādu iespēju nav līdz brīdim, kad kriminālprocess tiek nodots tiesai. Krāpšanā iesaistītā cietušā uzņēmuma aktīva līdzdalība jau agrākās kriminālprocesa stadijās var būtiski veicināt izmeklēšanas ātrumu un efektivitāti, ja cietušais sniedz atbalstu ar finanšu izmeklēšanas ziņojuma palīdzību. Tomēr, protams, līdz tam būtu arī vērts atrisināt juridiskos jautājumus par cietušā iespēju iepazīties vismaz ar tiem kriminālprocesa materiāliem, kas būtu noderīgi finanšu izmeklēšanai (piemēram, kontu pārskati, darījumu dokumenti, kas ataino izkrāpto naudas līdzekļu tālāku ceļu).
Taču neatkarīgi no tā, vai Latvijā ņems vērā un izvērtēs tās potenciālās iespējas, ko dod finanšu izmeklēšana kriminālprocesuālo izmeklēšanu kapacitātes un efektivitātes vecināšanai, finanšu izmeklēšanas nozīme jau tagad tiek novērtēta privātajā sektorā. Piemēram, ja akcionāriem vai investoriem ir radušās šaubas par uzņēmuma vadības slēgtajiem darījumiem, tad finanšu izmeklēšana var palīdzēt šīs šaubas kliedēt vai gluži pretēji – uz profesionāli sagatavota ziņojuma pamata pieņemt pārdomātu un izsvērtu lēmumu prasīt no uzņēmuma vadības atlīdzināt nodarītos zaudējumus. Turklāt pat, ja aizdomas netiek apstiprinātas, tad finanšu izmeklēšanas "blakus produkts" ir iespēja identificēt tos korporatīvās pārvaldības un risku vadības procesu trūkumus, kas izraisīja pamatu aizdomu radīšanai.
Jāatzīmē arī kāda pretruna – ja, piemēram, Valsts ieņēmumu dienests, sargājot valsts maku, bieži savos audita lēmumos vērtē un analizē ne tikai darījuma tekstu, bet arī tā ekonomisko būtību un secina, ka darījums nav bijis īsts, tad tai pašā laikā šādu secinājumu izdarīšana ekonomisko noziegumu apkarotājiem rada lielas problēmas, ja tas skar cietušo privātpersonu intereses.
Noslēgumā vēlos akcentēt, ka negatīvus faktus ne katru reizi iespējams pierādīt ar tiešiem pierādījumiem. Darījumu fiktīvo vai krāpniecisko dabu var pierādīt tikai ar netiešiem pierādījumiem. Tas nozīmē, ka ir jāņem vērā patiesais iesaistīto pušu nodoms, nevis apšaubāmā darījuma teksts, kas ar gudru un viltīgu iesaistīto personu ziņu tiek pieskaņots un sagatavots tā, lai krāpšanu atklāt un apstrīdēt būtu pēc iespējas grūtāk, vai tas pat padarīts par tiesiski neiespējamu, piemēram, civilprocesuālā kārtībā. Turklāt, ja krāpšanā ir bijusi iesaistīta uzņēmuma vadība, tad krāpniecības shēma var būt īpaši rafinēta, un uzņēmums formāli "tiesiski" var būt saistīts ar nelaužamiem līgumiem. Tādēļ pret gudriem un viltīgiem krāpniekiem var cīnīties tikai ar vēl gudrākiem finanšu izmeklēšanas profesionāļiem, kas orientējas ekonomisko noziegumu izmeklēšanā ne tikai kā Kriminālprocesa un Krimināllikuma pārzinātāji, bet biznesu pārzina no "iekšienes", spēj analizēt darījumus, spēj novērtēt darījuma partneru reālās iespējas pildīt aizdomīgo darījumu, kā arī spēj pielietot izmaksu metodi, kas nozīmē spēju izanalizēt, vai uzņēmuma saņemtā prece vai pakalpojums maksā tik daudz, cik krāpnieki ir saņēmuši par to atlīdzību.
