Ar Latvijas ekonomiku viss it kā ir kārtībā – IKP turpina pieaugt par spīti Trampa tirdzniecības kariem un "Brexit" sāgai, bezdarbs ir sarucis līdz 6%, algas pie mums noturīgi ir augušas kādu sešu, septiņu gadu garumā. Procentu likmes ir zemas (ECB tās samazināja šā gada septembrī), un bankas Latvijā regulāri vēsta par gatavību kreditēt. Tiktāl par, tā saucamo, ekonomikas "makro" līmeni. Bet kas notiek "mikro" līmenī? Viena no dīvainībām – par spīti visām minētajām labajām ziņām, Latvijas nekustamo īpašumu tirgus faktiski stagnē. No Igaunijas un Lietuvas būtiski atpaliekam gan pircēju aktivitātes, gan projektu skaita ziņā.
Attīstot divus līdzvērtīgus nekustamā īpašuma projektus Rīgā un Tallinā, mēs rēķināmies ar šādu konstanti: Tallinā cilvēki rezervēs aptuveni lielu daļu no vēl neuzbūvēta nama. Piemēram, projektā "Kalaranna kvartāls", kur tikai nesen tika noslēgts līgums par būvniecību, pārdota jau trešdaļa dzīvokļu, bet projektā "Kristiine City" tie pat ir 60–80%. Savukārt Rīgā būs jācer uz veiksmi, lai pārdotu dzīvokļus vēl ilgu laiku pēc nama pabeigšanas. Protams, runa ir tikai par augstākās kvalitātes projektiem, kurus attīsta ar labu reputāciju apveltīti nekustamā īpašuma tirgus dalībnieki. Tādi, kuriem cilvēki uzticas.
Kāpēc tik milzīgas atšķirības? Nav taču tā, ka nekustamā īpašuma pieprasījums Rīgā būtu pilnībā apmierināts – mūsu "mantojumā" joprojām vēl ir milzīgs skaits padomju laika ēku ar teju izsīkušu ekspluatācijas kapacitāti. Jauno projektu Tallinā un Viļņā pēdējo gadu laikā ir bijis daudz vairāk, jo 2008. gada krīze igauņus un lietuviešus skāra krietni mazāk. Iespējams, tieši 2008. gada notikumos ir meklējama saknes tiem notikumiem, ar kuriem saskaramies šodien. Un šādas saknes, manuprāt, ir vismaz trīs.
Pirmkārt, cilvēku uzticēšanās rītdienai. Latvijas ekonomikas attīstība pēdējo gadu laikā ir ļāvusi cilvēkiem nostabilizēt ieņēmumus un izveidot uzkrājumus. Ir gadījumi, kad cilvēki ir spējuši sakrāt nevis vien 10%, bet gana lielu daļu no nekustamā īpašuma vērtības (un šie ienākumi ir pierādāmi). Lietuvā un Igaunijā tāds pircēju slānis, kur nekustamais īpašums tiek iegādāts bez aizņēmuma, ir biezāks nekā pie mums. Un tomēr, tā nav būtiskākā atšķirībā no mūsu kaimiņvalstīm, – svarīgāk ir tas, ka cilvēki Latvijā atturas veikt ieguldījumus. Bailes no zaudējuma ir viena no 2008. gada krīzes sekām, un šādas bailes izteiktākas ir tieši pie mums.
Otrkārt, maksātnespējas pieredze. Ņemot vērā, ka ne Lietuvā, ne Igaunijā krīze neradīja tik milzīgu skaitu ar privātpersonu maksātnespējas procesiem, pie mums daļa ekonomisku aktīvu cilvēku faktiski ir izņemti no ekonomisko norišu aprites. Viņi ir nodarbināti, bieži vien pat vairākās darba vietās, viņi ir labi atalgoti, taču viņi neko nevar atļauties. Jo ienākumus "aprij" savulaik ņemtais kredīts. Vai otra situācija – ienākumi tiek slēpti. Domāju, ka te ir zināma korelācija ar cilvēku aizbraukšanu no Latvijas – bieži vien tā ir nevis bēgšana no zemiem ienākumiem, bet bēgšana no dzīvošanas neadekvātos apstākļos. Jā, cilvēki ir atbildīgi par savulaik pieņemtiem lēmumiem, par neapdomīgi ņemtu kredīta, lai nopirktu īpašumu par uzpūstu cenu. Tomēr tā nav tikai kredītņēmēja atbildība vien, jo ne jau šo dārgo dzīvokļu un māju pircēji bija tie, kas radīja cenu "burbuli".
Treškārt, banku piesardzīgums. Salīdzinot mūsu pieredzi visas Baltijas valstīs, uzkrītošs ir Latvijā strādājošo komercbanku piesardzīgums kreditēšanā. Ir skaidrs, ka aizvadīto gadu "vētras" Latvijas finanšu sektorā apvienojumā ar t.s. "Moneyval" ziņojumu, rada bankās izteikti atturīgu attieksmi pret jebkāda veida risku uzņemšanos. Neskaidrība nekad nav bijis labs sabiedrotais biznesam. No otras puses – tieši kreditēšana taču ir banku darbības pamats un pārāk konservatīva politika atstāj negatīvas sekas uz biznesa attīstību Latvijā, kā arī motivē meklēt citas aizņemšanās iespējas. Tāpēc, lai noņemtu vismaz vienu no minētajiem kreditēšanai nelabvēlīgajiem faktoriem, jācer uz konstruktīvām diskusijām ar "Moneyval" ekspertiem par Latvijas iesniegtā ziņojuma saturu, un to, ka iespējami drīz saņemsim pozitīvu vērtējumu par Latvijā paveiktajām reformām.
Portāls "Lsm.lv" nesen publicēja vērtējumu par Latviju pēckrīzes desmitgadē1. Raksta virsraksts: "10 gadi pēc krīzes: Finanšu problēmas Latvija pārvarēja, sociālās – ne", manuprāt, ir tikai daļēji patiess. Jo patiesībā joprojām vēl nav pārvarētas arī finanšu problēmas. Tās ir cieši savijušās ar neuzticēšanos rītdienai, ar aizdomām un bailēm. Valsts uzdevums šādos apstākļos ir nevis tikai adekvāta nodokļu politika un biznesam patīkama tiesiskā vide, bet arī cilvēku un biznesa vides iedrošināšana. Ticības iedošana tam, ka esam un būsim uz pareiza ceļa, – tajā ir bijuši un būs gan kāpumi, gan kritumi, taču kopumā tas ir vērsts uz attīstību. Šādu sajūtu var sniegt tad, ja politikas veidotājiem ir skaidrs priekšstats par ilgtermiņa attīstības mērķiem. Iespējams, tieši te meklējamas "zāles", kas var atraisīt Latvijas cilvēkus no bailēm par rītdienu.
1 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/10-gadus-pec-krizes-finansu-problemas-latvija-parvareja-socialas-ne.a338719/
