Neliela deflācija ir turpinājusies, bet jau novembrī tā varētu būt beigusies. Būs pagājis gads kopš krasā naftas cenu krituma pērnā gada nogalē, tāpēc, cenu līmenim attiecībā pret iepriekšējiem mēnešiem mainoties pavisam nedaudz, gada inflācija strauji pieaugs. Bāzes efektu ietekme jau spilgti izpaužas piena produktu cenās. Ja vēl augustā tās gada griezumā samazinājās par 9,7%, tad oktobrī vairs tikai par 3,4%. Piena cenas pērn kritās dažus mēnešus pirms naftu sabrukuma, Krievijas importa embargo ietekmē, un bāzes efekti tagad strauji vājinās.
Ļoti līdzīga patēriņa cenu indeksa dinamika būs arī eirozonā kopumā, kur gada inflācija no nulles pakāpsies līdz apmēram 0,8%. Latvijā gada inflācija pakāpsies līdz nedaudz augstākam līmenim, jo arī algu pieaugums mums ir lielāks. Nākamā gada 1. pusē gada inflācija svārstīsies ap 1%. Taču kas notiks pēc tam?
Varētu pusnopietni teikt, ka patēriņa cenas Latvijā prognozēt ir ļoti viegli — atliek vien zināt, kā mainīsies algas un importa cenas. Algu pieaugums turēs pakalpojumu cenu inflāciju 2-3% diapazonā. Importa izmaksu līmenis vēl turpinās savu planējumu lejup, bet arvien pakāpeniskāk. Bloomberg izejvielu cenu indekss eiro izteiksmē jau divus mēnešus ir gandrīz nemainīgs, taču līmenis ir zemāks par jebkuru, kas piedzīvots kopš 1999. gada. Ietekme uz patērētāju cenām vēl nav pilnībā izpaudusies.
Vismaz vēl nākamgad nav gaidāma strauja importa izmaksu sadārdzināšanās. Te svarīgākā komponente ir enerģijas cenas, kuras savukārt tieši vai netieši nosaka nafta.
Šogad un nākamgad naftas cenas būs diezgan stabilas, ja nebūs lielu ģeopolitisku satricinājumu. Taču tālākā nākotnē naftas cenām jāpieaug, jo pašreizējais cenu līmenis nokauj investīcijas, šogad tās būs par 20-25% mazākas nekā pērn. Šodien iznākušais "DNB Markets" naftas tirgus apskats norāda — lai turpinātu augt slānekļa naftas ieguve, nepieciešamas naftas cenas 60-80 dolāru par barelu diapazonā. 2020. gadā tirgum būs nepieciešami 5 miljoni barelu dienā no šī avota, salīdzinājumam, tā ir gandrīz puse no Saūda Arābijas ražošanas apjoma.
Tāpēc 2017.-2018. gadā vidējā cena varētu būt ap 70 dolāru un līdzīgā līmenī tā varētu saglabāties arī tālākā nākotnē. Nākamais gads būs pārejas periods uz jauno līdzsvaru, un cenas būs nedaudz augstākas nekā šogad jeb vidēji ap 60 dolāriem par barelu. Galvenais cenas kāpumu bremzējošais faktors nākamgad būs piedāvājuma pārpalikuma turpināšanās. To varētu samazināt ļoti ātri, jo ražošanas jaudu noslodzes līmenis pasaulē ir ļoti augsts. Taču OPEC valstu kodols visdrīzāk vēlēsies vēl pamatīgāk atvēsināt konkurējošu enerģijas piedāvātāju investīciju plānus. Ražošanas pārpalikums neizraisīs cenu kritumu, jo uzkrāšanas jaudas vēl nav izsmeltas un tiek strauji palielinātas, jo īpaši Ķīnā.
Mierīga cenu pieauguma scenāriju var izjaukt politiski faktori. Viens no tiem ikdienas ziņās tiek minēts maz, bet var izrādīties nozīmīgs — tā ir gaidāmā paaudžu maiņa Saūda Arābijas monarhijā, kuru līdz šim pārvaldījuši tikai valsts dibinātāja, 1953. gadā mirušā Ibn Saūda dēli.
Ekonomikā viss ir savstarpēji saistīts, cenu ietekme uz patērētājiem cieši savijas ar ietekmi uz ražotājiem. Izejvielu cenu krituma ietekme uz mūsu ekonomiku ir labvēlīga, kaut ne vienmēr un visur. Nav šaubu, ka labvēlīga ir enerģijas cenu krituma ietekme, kas varbūt nepatīk koksnes granulu ražotājiem, bet būtiski neietekmē viņu darbību. Latvija daudz vairāk iegūst no zemām metāla cenām, nekā zaudē no problēmām metāla ražošanā, lai cik liela uzmanība tai netiktu veltīta mēdijos. Atšķirībā no metālapstrādes un mašīnbūves, metālu ražošana nav mūsu ekonomikas nākotnei izšķiroši svarīga nozare.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
