Jaunākie dati par patēriņa cenu izmaiņām pastiprina iespaidu, ka Latvijas ekonomika šobrīd ir biznesa cikla "saldajā punktā" — notiek strauja izaugsme, tajā pašā laikā iekšēja inflācijas spiediena vēl nav, šobrīd vērojamā joprojām paaugstinātā gada inflācija (3,4%) galvenokārt ir sekas importa cenu kāpumam pagātnē.
Jāatgādina, ka pērnā gada maijā šis rādītājs bija 5%. Februārī inflācija sākusi samazināties arī saskaņā arī ar t.s. Māstrihtas kritēriju – cenu līmenis vidēji 12 mēnešos pret iepriekšējiem 12 mēnešiem pieaudzis par 4,3 procentpunktiem jeb 0,1 pp mazāk nekā janvārī. Gada inflācijas indikators jo īpaši strauji saruks martā un aprīlī — mēnešos, kuros 2011.gadā cenas auga lēcienveidīgi, aprīlī pat par 1,1%.
Februārī cenas mēneša laikā pieauga par 0,1%, kas ir ļoti zems rādītājs šim mēnesim, jo īpaši ievērojot to, ka augušas degvielas cenas. Iepriekšējos 10 gados cenas februārī vidēji augušas par 0,5%. Jāatzīmē, ka februāris ir jau sestais mēnesis pēc kārtas ar salīdzinoši nelielu cenu kāpumu pret iepriekšējo periodu. Tas šķiet jo īpaši interesanti, ņemot vērā to, ka pirmie dati par ražošanu, tirdzniecību, transportu un nodokļu iekasēšanu parāda, ka janvārī un februārī ekonomikas izaugsmes temps ir krasi paātrinājies pat salīdzinājumā ar pērnā gada nogales ātrumu, kad tas bija ap 6%. Turklāt par ekonomikas iekšējo līdzsvaru visvairāk liecinošās pakalpojumu cenas februārī kāpušas ļoti mēreni, par 1,4% gadā un to līmenis joprojām ir par 5% zemāks nekā 2009.gada sākuma "pīķī".
Cenu stabilitāte acīmredzot turpināsies tik ilgi, kamēr augošajiem uzņēmumiem pietiks ar šobrīd nenodarbināto, bet strādāt spējīgo un gribošo cilvēku rezervi. Lai arī runas par darbaspēka trūkumu kļūst arvien skaļākas, uzņēmēju aptaujas pagaidām rāda, ka tas tomēr netiek uzskatīts par visaugstāko šķēršļi attīstībai, piemēram, nodokļu likmes tiek minētas kā daudzkārt nozīmīgāka problēma. Situācija varētu sākt mainīties brīdī, kad darba meklētāju īpatsvars kritīsies zem 10%, kas varētu notikt pēc 2-3 gadiem. Tuvākajā nākotnē inflācija nebūs kaut kas tāds, par ko būtu īpaši jāsatraucas, pats svarīgākais ir panākt maksimāli strauju izaugsmi, kas palīdzētu saglabāt iedzīvotāju kopumu un nākotnes izaugsmes potenciālu. Cenu stabilitātei šobrīd labvēlīga ir ne tikai situācija darba tirgū, bet arī pasaules izejvielu cenu ietekme uz pārtikas un apģērbu cenām, tikai enerģijas cenas šobrīd ir būtisks riska faktors.
Latvijā diemžēl pagaidām nav iespējama situācija kā Nīderlandē vai Austrijā, kur bezdarbs ir ap 5%, kā tas uz īsu brīdi bija pie mums "treknajos gados", bet nav inflācijas spiediena. Diemžēl strukturālais elements bezdarbā ir ļoti liels, tiesa gan, tas nav "akmenī iekalts" un to var samazināt ar gudru politiku. Brīdī, kad Latvijas valdību daudz lielākā mērā var saukt par līdzīgi domājošu cilvēku komandu kā jebkad līdz šim, tautai ir tiesības šādu politiku sagaidīt.
Ir jārūpējas, lai ekonomikas asinsspiediens nepieaug arī tālākā nākotnē, pēc Dižķibeles tūlītējo seku pārvarēšanas. Viens no risinājumiem ir arī šobrīd apspriestā pensionēšanās vecuma celšana, kas tiek minēta saistībā ar nepieciešamību taupīt līdzekļus, taču tās rezultāts būtu arī izaugsmes potenciāla celšana.