Rauno Rāls: Depozīta sistēma – mīti un patiesība  (3)

Depozīta sistēma ir atkritumu atgūšanas sistēma ar divām ļoti svarīgām iezīmēm. Pirmkārt, tā koncentrējas tieši uz to dzērienu iepakojumu, kam ir vislielākais risks nokļūt pilsētā vai dabā, ņemot vērā iedzīvotāju ieradumus. Otrkārt, depozīta sistēmu iezīmē finansiāls stimuls patērētājiem – tieši tā ir panākumu atslēga, lai ar pareizu praksi sasniegtu augstus pārstrādes līmeņus, ko ikvienai dalībvalstij uzstādījusi Eiropas Savienība. Par spīti tam, ka sistēma veiksmīgi darbojas jau vairākas valstīs, vienmēr, kad kādā no valstīm parādās iespēja īstenot depozīta sistēmu, sāk izskanēt dažādas puspatiesības un mīti.

Automāti nerodas kā sēnes pēc lietus

Plānojot depozīta sistēmas darbību, taru savākšanas punkti un to skaits vienmēr ir aktuāls jautājums. Redzu, ka Latvijā tiek uzburts neticams taras pieņemšanas automātu skaits, kas pārsniedz pat 3000. Realitātē automātu skaits tiek aprēķināts, balstoties uz iedzīvotāju skaitu. Pašlaik Lietuvā, kur ir 2,8 miljoni iedzīvotāju, ir 1100 pieņemšanas automāti, bet Igaunijā, kur ir 1,3 miljoni iedzīvotāji, ir 670 automāti. Nav jābūt matemātikas profesoram, lai saprastu, ka Latvijā, kur ir divi miljoni iedzīvotāju, 750-790 automāti būtu vairāk nekā pietiekami. Jāņem vērā, ka gan Lietuvā, gan Igaunijā, papildus ir izveidoti manuālie savākšanas punkti. Šo punktu izmaksas ir niecīgas un tie galvenokārt sastopami lauku apvidos un mazajos veikalos, lai visiem iedzīvotājiem nodrošinātu ērtu piekļuvi.

Konteineri nekur nepazudīs

Bieži vien tiek apgalvots, ka depozīta sistēma iznīcinās jau esošās atkritumu atgūšanas sistēmas. Nekad neesmu pieredzējis situāciju, kad tā notiktu. Visās valstīs, kur ir depozīta sistēma, paralēli darbojas arī kāda cita, piemēram, otrreizējās pārstrādes konteineri tiem atkritumiem, kuri netiek pieņemti taras pieņemšanas automātos. Depozīta sistēma piesaista iedzīvotājus, pateicoties finansiālajam stimulam, tai pat laikā motivējot un aicinot palūkoties uz šo jautājumu plašāk – no vides saudzēšanas perspektīvas. Rezultātā attīstās arī citu preču šķirošanas un otrreizējās pārstrādes kultūra. Tieši tāpēc debates par "depozīta sistēmu pret konteineru sistēmu" ir tik absurda, jo abas sistēmas ir nepieciešamas un papildina viena otru.

Atgūst materiālus ar lielāko piesārņojumu

Depozīta sistēmā tiek iekļauti tie produkti un materiāli, kuriem ir vislielākais risks nonākt pilsētvidē vai dabā. Ūdens, dažādi bezalkoholiskie dzērieni, alus, enerģijas dzērieni – šos produktus visbiežāk patērējam, esot ceļā vai atrodoties pie dabas. Aplūkojot dzērienu, redzams, ka tie galvenokārt nopērkami PET vai stikla pudelēs un bundžās, kas izlietotas nonāk mežos, pļavās, ūdeņos un citur. Savukārt tādi produkti kā stiprais alkohols, piens, sulas un eļļa pamatā tiek patērēti mājās, tāpēc tiem ir mazāks vides piesārņojuma risks. Valstis, kur ir depozīta sistēma, izvēlas materiālu kategorijas, ko tā ietvers. Piemēram, Norvēģijā un Somijā depozīta sistēma iekļauj PET pudeles un bundžas, bet Nīderlandē tikai PET pudeles. Lietuvā, Igaunijā, Vācijā, Dānijā un Islandē iespējams nodot visus trīs materiālus. Tieši fokusējoties uz šiem iepakojumiem, ir iespējams nodrošināt efektīvu atkritumu atgūšanu.

Produktu izmaksas nepieaugs

Pastāv nepareizs priekšstats, ka depozīta sistēmas ieviešana ir zaudēta nauda vai pārāk dārga, lai to īstenotu. Uzskats, ka rezultātā pieaugs dzērienu cenas, ir aplams, jo ražotāji neplāno paaugstināt produktu izmaksas depozīta sistēmas dēļ. Patiesībā iedzīvotāji jau tagad maksā ražotājiem par izmantotā iepakojuma savākšanu, bet tikai neliela daļa iepakojuma tiek savākta un atgriezta. Jāatceras, ka dzērienu ražotāji ir piekrituši finansiāli atbalstīt depozīta sistēmas ieviešanu Latvijā un veikt nepieciešamos ieguldījumus. Atkarībā no sistēmas uzstādīšanas, ar to saistītās investīcijas uzņēmumi var atgriezt diezgan ātri, dažreiz jau pirmajā gadā. Kā tas iespējams? Pašā sākumā depozīta sistēmai nav aktīvu un ienākumu, bet, uzsākot darbību, tā gūst ienākumus no materiālu pārdošanas, neatgrieztās taras un nozares maksājumiem, kuri nosedz izmaksas, un tuvākajos gados ātri atmaksā sākotnējās uzstādīšanas izmaksas.