Pirms vairākiem gadiem "Iespējamā misija" sāka pulcēt vienkopus zinošus un mērķtiecīgus cilvēkus, kuri savas dzīves jēgu saskatīja skolotāja aicinājumā. Viņi bija pirmie, kas ne tikai runāja, ka var citādi, bet ar saviem darbiem parādīja, cik liela nozīme ir motivācijai, sadarbībai, jaunu prasmju apgūšanai un spējai mācīties visas dzīves garumā. Viņi pierādīja, ka var panākt pārmaiņas domāšanā – no sākuma klasē, tad skolā un pamazām arī sabiedrībā. Tagad šī pieredze ir labs atspēriena punkts nākamajam solim, kas ir tik nepieciešams Izglītības ministrijas uzsākto izglītības jomas pārmaiņu īstenošanā – kvalitatīvu jauno skolotāju sagatavošanā.
Nav noslēpums, ka skolotāja profesija pārdzīvo krīzi, un tas notiek ne tikai Latvijā. Skārienjutīgie ekrāni, kuros laiku pavada arvien jaunākas paaudzes, nemanāmi attīsta citas prasmes, taču nākotnes izlūkošanai ar tām nepietiks. Skolotāja aizrautībai, labvēlībai, pacietībai, arī pleca sajūtai skolēna attīstībā joprojām ir neaizvietojama nozīme. Tāpēc arī sabiedrībai ir jāiemācās novērtēt skolotājus, izcelt viņu panākumus šajā nevienlīdzīgajā sacensībā ar jaunajām tehnoloģijām, kā arī atbalstīt vienu no profesijām, kam ir un būs ļoti izšķiroša nozīme mūsu bērnu nākotnē.
Cerīgais ceļa sākums
Uz šī fona cerības vieš Izglītības un zinātnes ministrijas pasūtītā un "Iespējamās misijas", Latvijas Universitātes, Daugavpils Universitātes un Liepājas Universitātes kopīgi izstrādātā skolotāja kvalifikācijas iegūšanas programma. Tās ietvaros speciālistiem, kam jau ir vismaz bakalaura grāds kādā skolas mācību saturam piemērojamā jomā, būs iespēja gada laikā apgūt pedagoģiju, paralēli uzsākot darbu skolā. Šī ceļa priekšrocības noteikti ir sabūvēto disciplināro šķēršļu nojaukšana starp pedagoģijas programmām un tām zinātņu nozaru programmām, kuru bakalaura, maģistra diploma ieguvējiem līdz šim tika liegta iespēja doties uz skolu bez garā pedagoģiskās izglītības apkārtceļa, kurš turklāt ne vienmēr spēja aizvest līdz izvēlētajam mērķim. Tas ir sadarbības ceļš, kurš ļauj veikt izmaiņas iespējami ātrākajā laikā.
Pirms apspriest risinājuma plusus un mīnusus ir jāatzīmē, ka pamanāma ir vēl kāda cerīga atšķirība, proti, ir gandarījums redzēt, ka šis ir vēl viens mēģinājums nevis katram iestāties par savas vietas glābšanu, bet gan kopīgi nostāties uz pārmaiņu veicināšanas ceļa! Šī ir iecerēta kā pirmā vairāku augstskolu kopīgā programma ar vienotu saturu, kritērijiem, kandidātu piesaistes un atlases metodēm un vienotu mērķi – sagatavot skolotājus, kas mācās ar savām zināšanām atrast ceļu pie skolēniem, mācās kā no paraugiem, tā no kļūdām. Mani visdziļākās cieņas apliecinājumi šādai attieksmei!
Četri argumenti par labu jaunajai programmai
Jaunajā programmā redzēsim labāko no "Iespējamās misijas" pieredzes. Būdami programmas radītāji un atbalstītāji 12 gadu garumā, augstu vērtējam "Iespējamās misijas" pieeju – par skolotājiem kļūst tikai paši motivētākie, darbam ar skolēniem piemērotākie un mērķtiecīgākie. Eksperti, kam ir ne tikai teicamas zināšanas savā jomā un piemīt izteikta emocionālā inteliģence, bet galvenais – atvērtība, gatavība mācīties un sadarboties. Šis ir iemesls, kāpēc puse "Iespējamās misijas" absolventu turpina pastāvīgu darbu skolā, un vēl 29% veido karjeru izglītības nozarē, kamēr pedagoģijas programmās ir visai liels atbirums un līdz skolām tiek vien padsmit procenti no studijās uzņemtajiem, bet darbu turpina ap desmit procentiem.
Līdztekus motivētāko atlasei, par programmas pieejas trāpīgumu liek domāt mācību un reālās dzīves sasaiste. Proti, jaunie skolotāji jauniegūtās zināšanas nekavējoties liks lietā, paralēli mācībām uzsākot darbu skolā. Tur viņus sagaidīs mentori – pieredzējuši profesionāļi, kas spēs dot padomus gan pedagoģijā un klasvadībā, gan nodrošināt morālu atbalstu. Te varam vilkt paralēles ar to, kā notiek jaunu talantu ienākšana un piesaistīšana banku vidē, un esmu pārliecināts, ka arī citās nozarēs tam vajadzētu būt līdzīgi.
Treškārt, par programmas ilgtspējīgumu ir domāts, nodrošinot atgriezenisko saiti caur datu ievākšanu. Par katru programmas aspektu, arī studējošo sniegumu vai pasniedzēju sniegumu plānota kvantitatīvu un kvalitatīvu datu apkopošana, kas ir un būs nozīmīgs instruments secinājumu izdarīšanai, lai veiktu turpmākus koriģējošus soļus.
Un, ceturtkārt, tā ir atbilde uz jautājumu: vai nav naivi cerēt, ka atradīsies cilvēki, kas, ieguvuši izglītību citā jomā, vēlēsies kļūt par labiem skolotājiem un strādāt par, iespējams, mazāku algu nekā privātajā sektorā? "Iespējamās misijas" līdzšinējā prakse liecina, ka šādu cilvēku netrūkst. Uz katru "Iespējamās misijas" skolotāja vietu kandidē 6-8 pretendenti. Veiksmīgs inženieris pārtop par fizikas skolotāju un vēlāk skolas direktora vietnieku; aizrautīga reklāmas nozares speciāliste ar baltu filologa izglītību kļūst par latviešu valodas skolotāju mikrorajona skolā; prestižas Londonas augstskolas absolvente izvēlas mācīt bērniem ekonomiku - tie ir tikai daži piemēri. Šajā tūkstošgadē esmu saticis daudz jaunu cilvēku, kam vēlme dot ir ievērojami lielāka nekā vēlme saņemt. Es kā bankas vadītājs šos talantus, kurus arī es labprāt redzētu ienākam bankas darbības jomās, nevaru ieinteresēt - viņiem darba misijas apziņa ir svarīgāka par visiem tiem labumiem, ko banka kā darba devējs var piesolīt. Tieši šis – izvēle par labu darbam ar virsvērtību – vieš cerības, ka zinošie un profesionāli spēcīgie vēlēsies dot labāko jaunajai paaudzei.
Nevis "vai", bet "kā varu palīdzēt"
21. gadsimtā nevajadzētu novērtēt par zemu tos, kurus kādreiz uztvērām kā karjeras mainītājus – gan tos, kuri gatavi izmēģināt dažādus darbus dzīves piepildījuma meklējumos, gan tos, kuru profesijas izzūd vai maina saturu darba tirgus pārmaiņu rezultātā. Nojūkot kādreiz tik stingrajām robežām starp disciplīnām, vēlme dalīties ar jauno paaudzi savās apgūtajās zināšanās un prasmēs tikai pieaugs; savukārt, skolā nostiprināsies nepieciešamība pēc atvērtības nākotnei un, tātad, sadarbības ar dažādām prakses jomām. Vēlme piešķirt savai dzīvei jēgu, ieguldot savu pieredzi, zināšanas tajos, kas vēl tikai dzīvei gatavojas, domāju, nav sveša daudziem – tai skaitā arī man pašam.
Skolotāja darbam neapšaubāmi ir augsta morālā vērtība, tomēr šī profesija nekļūst prestiža vienas nakts laikā tāpat vien. Profesiju prestižu padara piederība "klubam", to veido arī kvalitatīva jauno skolotāju izglītība, kas tiek augstu vērtēta ne tikai atsevišķā nozarē, bet visā tautsaimniecībā.
Par pēdējo liecina iecerētais programmas saturs – jā, studenti apgūs pedagoģijas metodoloģiju un klasvadību, bet, kas vēl svarīgāk, programma sagatavos mācību procesa vadītājus. Informācijas laikmetā skolotājam vairs nav jābūt gudrākajam klasē visās jomās. Jebkuras nozares darba vidē šo vērtību izkonkurē prasme likt kopā un vadīt ekspertu zināšanas. 21. gadsimta skolā ar 21. gadsimta bērniem skolotājs ir izglītības procesa vadītājs, kurš ar pieredzi un gudrību palīdz bērniem izveidot savu spēju efektīvi un gudri radīt un izmantot zināšanas. Prasme mācīties ir galvenā no visām prasmēm, kas ar garantiju noderēs visu mūžu.
Protams, neviens nav atcēlis nepieciešamību palielināt skolotāju algu vai reformēt skolu tīklu. Jaunā pedagogu izglītības programma nav visu nozares problēmu risinājums, toties tas ir pieejamā finansējuma ietvaros paveicams un ļoti vajadzīgs uzlabojums. Tāpēc īstais jautājums, kas būtu jāuzdod, ir nevis "vai izdosies?", bet gan "kā es varu palīdzēt, lai izdotos?"
Uzņēmēj, arī tu vari stiprināt "Iespējamo misiju" kā pārmaiņu aģentu, arī tavi darbinieki var būt skolotāju atbalsts, būdami vieslektori skolu programmā "Dzīvei gatavs", kas skolēniem nodemonstrē skolā apgūstamo zināšanu pielietojumu darba dzīvē. Mūsu bērnu izglītība ir cieši atkarīga no viņu skolotājiem, tikmēr skolotāja profesija drīkst mainīties, bet nedrīkst izsīkt.
