Šķiet, pirmo reizi kāda institūcija spēj no sirds priecāties par tās darbību izvērtējušās Valsts kontroles ziņojumu. VAS "Latvijas dzelzceļš" (LDz) noteikti ļoti tīkams ir Valsts kontroles (VK) revidentu atzinums, ka Satiksmes ministrijas darbības dzelzceļa nozares attīstībai kopš 2014. gada nav bijušas pietiekami efektīvas.
Tā ir autoritatīva un turklāt arī pavisam īstajā brīdī publiskota uzziņa, kas faktiski pamato LDz valdībai izteikto papildus līdzekļu pieprasījumu 40,8 miljonu eiro apmērā. Līdzekļi nepieciešami, lai pasargātu sliežu infrastruktūru no sabrukuma. Tagad sabiedrībai tiek uzrādīts, ka LDz finansiālās problēmās nav vainojams vienīgi pārvadājamo kravu apjoma straujais kritums – politisku un arī klimatisku (siltā ziema) apstākļu ietekmē. Tāpat arī visa vaina nav meklējama tagadējā ministra padzītās LDz agrākās augstākās vadības – nepierādīti iespējamā, bet uzstājīgi sludinātā – ļaunprātībā, neizdarībā vai nekompetencē.
Sava daļa atbildības jāuzņemas arī nozares un valsts politiskajai vadībai par tās pieņemtiem, nepieņemtiem vai novilcinātiem lēmumiem. Īpaši zīmīgs ir VK pārmetums, ka kopš 2014. gada nav īstenots neviens no LDz attīstībai plānotajiem sešiem investīciju projektiem. Tāpēc uzņēmumam degoši vajadzīgais nepilnais 41 miljons eiro būtu neapstrīdama un pat pieticīga sāpju nauda par valdības garām palaistajām iespējām investēt dzelzceļa infrastruktūrā un transportlīdzekļos simtiem miljonus no ES fondiem.
Ja Latvijas dzelzceļu tīkls vienā brīdī vairs nespēs droši funkcionēt, tad starptautiskajās attiecībās mūsu valsts reputācija nokritīs zemāk par nulles atzīmi. Mēs tad pasaulei būsim failed state, kas ar viltību un faktu sagrozīšanu ielavījusies OECD rindās.
Taču neaizmirsīsim, ka VK ir revīzijas iestāde, kas strādā ar tās izvērtēšanai nodotiem dokumentiem, nevis politiskās analīzes centrs. Tāpēc sabiedrībai nevajadzētu visu vainu par izpildvaras neizdarību vai kļūmēm uzkraut tikai un vienīgi Satiksmes ministrijai. Vēl jo vairāk – personificēt atbildību, padarot par grēkāžiem šī laika perioda ministrus – Anriju Matīsu, Rihardu Kozlovski (pienākumu izpildītājs), Uldi Auguli un Tāli Linkaiti.
Tikpat nepatiesi būtu šos un vēl citus satiksmes ministrus padarīt vienpersoniski atbildīgus par Latvijas autoceļu nožēlojamo stāvokli. Diezin vai kāds no viņiem devās strādāt uz namu Gogoļa ielā, lai tur apzināti bremzētu un sabotētu sev uzticēto nozari. Taču nereti viņi paši kļuva par ķīlniekiem, ko iegrožo valdības finanšu politika vai, vēl ļaunāk, partejiskas antipātijas un aizkulišu darījumi.
Jā, protams, "Pasažieru vilciens" sen vairs nav LDz sastāvdaļa. Taču gadiem ilgais, acīmredzami pārpolitizētais un skandalozais absurda teātris – demonstratīvā nespēja nodrošināt pasažierus ar degoši vajadzīgajiem elektrovilcieniem – ir pietiekami skaidrs atgādinājums tam, kā šauru un, ļoti ticams, pilnīgi koruptīvu interešu dēļ tiek bremzētas tautsaimniecībai nepieciešamās investīcijas.
Pastāv korelācija - stagnācijas periodi satiksmes nozarē uzkrītoši sakrīt ar partijas "Vienotība" dominēšanu izpildvarā un jo īpaši finanšu politikā (2009-2016 gads; šobrīd). Tāpēc būtu vairāk nekā taisnīgi, ja premjers Krišjānis Kariņš un finanšu ministrs Jānis Reirs tagad pacenstos sameklēt vismaz daļu no tās naudas, kas partejisku apsvērumu dēļ reiz tika atrauta valsts dzelzceļu tīkla attīstībai. Citādi visas spožās SM vīzijas par dzelzceļu kā Latvijas transporta mugurkaulu, kā ierasts, paliks tikai uz papīra.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
