Pagājušā gada pavasarī pandēmijas izraisītajiem ierobežojumiem draudot iedragāt ekonomiku, Igaunijas valdība izlēma uz laiku pamatīgi samazināt akcīzes nodokļa apmēru degvielai. 2020. gada 1. maijā akcīzes likme tika mainīts no 493 eiro uz 1000 litriem līdz 372 eiro, kas ir tikai nedaudz virs Eiropas Savienības noteiktā minimuma. Tā rezultātā ziemeļu kaimiņvalstī dīzeļdegviela kļuva nedaudz lētāka nekā Latvijā un latvieši labprāt izmantoja iespēju uzpildīt automašīnas tvertni Pērnavas, Tartu vai citu pierobežas pilsētu apmeklējuma laikā. Arī tālbraucēji novērtēja Igaunijas iniciatīvu. Lai arī valsts budžetā no akcīzes nodokļa ik mēnesi ieplūda par 5 miljoniem eiro mazāk naudas nekā iepriekš, iniciatīva kopumā tika vērtēta pozitīvi, jo palīdzēja biznesam vieglāk pārdzīvot pandēmijas laiku.
Uzņēmumiem apgūstot jauno mūsdienu darba ritmu un ekonomikai atkopjoties, Igaunijas valdība sāka apsvērt domu par akcīzes palielināšanu. Iecere ieguva pavisam precīzas aprises – 2022. gada 1. maijā paaugstināt nodokli dažādiem degvielas veidiem un elektroenerģijai. Tiek lēsts, ka pēc izmaiņu stāšanās spēkā degviela Igaunijā varētu maksāt vidēji līdz pat 15 centiem litrā dārgāk nekā Latvijā.
Valdības plāni vēsos ziemeļniekus neatstāja vienaldzīgus. Tirdzniecības – rūpniecības palāta un Centrālā darba devēju savienība vērsās pie valdības ar aicinājumu atlikt plānoto paaugstināšanu, norādot uz energoresursu cenas straujo kāpumu. Masu medijos tika publicēti idejas pretinieku apmaksāti biedējoši reklāmas plakāti, kuros likumdevēji tika brīdināti, ka iedzīvotāji nevarēs atļauties nokļūt darbavietā un būs spiesti taupīt uz ēdiena rēķina.
Pamatīgais spiediens acīmredzami ir nostrādājis, un finanšu ministre Keita Pentusa-Rosimannusa ierosinājusi par gadu atlikt akcīzes nodokļa paaugstināšanu. Par to vēl jālemj parlamentam, taču visas pazīmes rāda, ka igauņi uz brīdi būs paglābušies no izmaksu pieauguma.
Tomēr šis gadījums ir laba viela pārdomām ikvienam likumdevējam, kādas sekas uz pavalstnieku dzīvi un ekonomiku kopumā var atstāt viens vai otrs lēmums attiecībā uz valsts budžeta papildināšanu. Skaidrs, ka aptuveni 60 miljoni eiro gadā tikai no degvielas akcīzes ir liela summa. Taču nopietnas nodokļu likmes maiņas nes līdzi nopietnas blaknes. Piemērus nav tālu jāmeklē. Mums jau ir pieredze ar ļoti atšķirīgām alkohola cenām, kas veicināja grādīgo veikalu dzērienu tirdzniecību pierobežā. Taču šāds «biznesa modelis» ir īslaicīgs un kropļo tirgu, ja vien nav apzināta valstiska līmeņa stratēģija. Cenām izlīdzinoties, daļa alkohola veikalu robežas Latvijas pusē tika slēgti, darbinieki palika bez darba, un pašvaldībām nu jātiek galā ar pamestām ēkām.
Līdzīgs efekts varētu būt arī no akcīzes nodokļa pieauguma degvielai Igaunijā. Īstermiņā Latvija, protams, iegūtu. Uzņēmēji varētu būvēt lielas degvielas uzpildes stacijas pierobežā, kur laipni apkalpotu igauņus. Pie šādas cenas atšķirības faktiski 90% tranzīta transporta uzpildītos Latvijas teritorijā, kas mākslīgi spodrinātu mūsu ekonomikas rādītājus un tikpat mākslīgi sagandētu Igaunijas.
Lai izvairītos no šāda nestabila biznesa, kura kapitālieguldījumi ir lieli, darbības termiņš nenosakāms un politiski ietekmēts, veicināšanas, Baltijas valstu valdībām vajadzētu ciešāk sadarboties nodokļu likmju jautājumā un vismaz censties saskaņot izmaiņas. Valstis būs tikai ieguvējas, ja trīs ekonomiskā attīstībā līdzvērtīgās kaimiņvalstīs preces un pakalpojumi maksās aptuveni vienādi, un cilvēkiem nebūs speciāli jābrauc desmitiem vai simtiem kilometrus pāri robežai, lai kaut ko dabūtu lētāk. Vienlaikus jau tagad jāsāk domāt par sadarbību elektromobiļu uzlādes tīkla izveides plānošanā, lai akumulatora piepildīšana abās robežas pusēs izmaksātu līdzīgi un stacijas būtu izkliedētas pārdomātā attālumā, atvieglojot, nevis sarežģot autovadītāju dzīvi.
