Tehnoloģiskā attīstība ir ļāvusi darbiniekiem kļūt mobiliem un izmantot bezvadu savienojamību (WiFi), kā arī dažādas portatīvās ierīces (klēpjdatorus, planšetdatorus un viedtālruņus), lai strādātu no jebkuras vietas. Attālinātu darbu var veikt pastāvīgie darbinieki, darbuzņēmēji, ārštata profesionāļi vai ikviens, kurš spēj izpildīt savus pamatuzdevumus un pienākumus, neapmeklējot biroju vai nestrādājot uz vietas.
Atkarībā no darba devēja vajadzībām ir vairāki attālināta darba līmeņi. Tas var būt 100% attālināts darbs, kas darbiniekiem ļauj strādāt mājās visu laiku; attālinātais darbs pandēmijas laikā, kad darbinieki strādā no mājām līdz uzņēmums nolemj, ka var atgriezties birojā; daļējs attālināts darbs, kad līdztekus attālinātajam darbam tomēr kāds laiks tiek pavadīs uzņēmuma birojā; attālā darba iespēja, kas piedāvā darbiniekiem izvēles iespējas - strādāt mājās vai doties uz biroju, vai arī izmantot abas iespējas.
Attālināta darba režīma piemērošanu lielā mērā ietekmē arī biznesa pārvaldīšanas un darba organizēšanas modelis un uzņēmuma kultūra. Līderpozīcijās Eiropas Savienības dalībvalstīs pēc pilnībā attālinātā darba režīmā 2019. gadā (pirms Covid-19 pandēmijas) bija Nīderlande un Somija, kurās šajā režīmā strādāja 14,1% no kopējā nodarbināto skaita, kamēr Latvijā šādā režīmā strādāja vien 3% no nodarbinātajiem. Līdz ar Covid-19 pandēmijas ierobežojošo pasākumu ieviešanu pieauga attālinātā darba režīma piemērošana. "Eurofound" 2020. gada jūnijā un jūlijā veiktā e-aptauja liecina, ka vidēji 44,6% aptaujāto darba ņēmēju pandēmijas laikā strādāja attālināti, kas būtiski pārsniedza ES vidējo attālinātajā darbā strādājošo daļu 2019.gadā. Vislielākais darbinieku skaits, kas strādāja attālināti, bija Beļģijā un Dānijā, attiecīgi 65,6% un 58,9% no aptaujāto skaita, savukārt Latvijā attālinātā darbā strādājošo daļa aptaujāto skaitā ir mazāka (37,5%) nekā vidēji ES, kas varētu liecināt par salīdzinoši neelastīgu darba režīmu.
Attālinātam darbam, tāpat kā jebkuram citam darba organizācijas veidam, ir savas stiprās un vājās puses, par kurām pēdējos gados notiek asas diskusijas. No darba ņēmēja puses lielākā attālinātā darba priekšrocība ir elastība plānojot savu darba grafiku un papildus brīvais laiks, kas tiek iegūts, jo nav nepieciešams doties no dzīves vietas uz darba vietu. Šīs papildu stundas nedēļā var pavadīt kopā ar draugiem un ģimeni, baudot vaļaspriekus, sportojot vai pat nodarbojoties ar blakus darbu, nodrošinot labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru. Tāpat attālinātais darbs darba ņēmējiem var radīt lielāku motivāciju strādāt un sekmēt pārliecību par savām profesionālajām prasmēm, bet no otras puses, darbiniekiem ir grūtāk pieņemt faktu, ka neveidojas kontakts ar kolēģiem, kas ikdienā ir ļoti nepieciešams. Tāpat attālinātais darbs palielina nenoteiktību par ienākumiem, kā arī var radīt nevienmērīgu darba slodzi, jo darbiniekam pašam jāorganizē gan darba vieta, gan jāplāno darba apjoms.
Savukārt darba devējam galvenais ieguvums no attālinātā darba ir izmaksu ietaupījums, kā arī iespēja piesaistīt kvalificētus speciālistus. Vērtējot trūkumus no darba devēja viedokļa, jāatzīmē, ka attālināts darbs var radīt virkni jaunu tehnoloģisko izaicinājumu. Darba devējam jāiegulda papildus līdzekļi, lai apgādātu darbiniekus ar nepieciešamajām iekārtām un programmatūru, kā arī jāapsver apmācība vai tehniskais atbalsts, lai nodrošinātu vislabāko drošības praksi. Tāpat ir jāpielāgo biznesa procesus attālināta darba organizēšanai un jāveic sistemātiska darbinieku kontrole un uzraudzība. Attālinātais darbs var gan uzlabot, gan arī kavēt uzņēmuma darbību, un tā kopējais efekts ir būtiski atkarīgs no darbinieku efektivitātes, motivācijas un zināšanu radīšanas procesa un darba un kapitāla izmaksu samazināšanas iespējām, atbrīvojot resursus produktivitātes veicināšanai, veicinot inovācijas un reorganizāciju.
Valsts līmenī attālinātais darbs palielina nodarbinātības iespējas neaizsargātu iedzīvotāju grupu pārstāvjiem un rada iespējas risināt darba un sociālās adaptācijas problēmas, tāpat tas var mazināt ekonomisko aktivitāšu negatīvo ietekmi uz vidi un risināt transporta sistēmas problēmas. Tomēr vienlaikus attālinātajam darbam ir arī trūkumi. Tas rada nepieciešamību pilnveidot likumdošanu un izstrādāt papildu programmas, lai atbalstītu nestandarta darba organizācijas formu attīstību. Tāpat tas var izraisīt arī negatīvus blakusefektus, piemēram, nevienlīdzības palielināšanas riskus. Turklāt ir vairākas profesijas, kurās attālināta darba iespējas ir ļoti ierobežotas, piemēram, lauksaimniecībā, tirdzniecībā, būvniecībā. Arī rūpniecībā attālinātais darbs netiek plaši piemērots.
Lai efektīvi izmantotu attālinātā darba dotās iespējas un veicinātu darbinieku apmierinātību arī pēc Covid-19 pandēmijas beigām, politikas veidotājiem ir gan jāpilnveido tiesiskais regulējums, gan jāveicina investīcijas atbilstošas infrastruktūras izveidošanā un darbinieku apmācībā, kā arī jādomā par digitālo prasmju palielināšanu sabiedrībā kopumā, specifiski orientējoties uz atsevišķām mērķa grupām, kurām prasmju līmenis ir nepietekams. Nākotnes izaicinājums ir atrast optimālo proporciju starp attālināto un "tradicionālo" darbu, jo pārāk daudz attālinātā darba var samazināt darbinieku efektivitāti un ilgtermiņa produktivitātes pieaugumu.
