Uzņēmumi, kas pelna ar dažāda veida īstermiņa kredītu izsniegšanu, pagājušā gada nogalē Latvijas iedzīvotājiem kopumā bija aizdevuši vairāk nekā 600 miljonus eiro – tas ir gandrīz divtik daudz kā pirms četriem gadiem (avots: Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) pārskats par nebanku kreditēšanas tirgu). Šis ir augošs bizness, par ko liecina aizvien jaunu uzņēmumu iesaiste aizdevumu izsniegšanā, kā arī no jauna izsniegto kredītu apjoms – tas aug vidēji par 10% ik gadu (pēdējo piecu gadu laikā neliels samazinājums bija tikai 2014. gadā). Daudzu aizņēmēju prātos pēdējo gadu laikā ir nostabilizējusies savāda pārliecība, ka, t.s., "ātrie kredīti" – tas ir lētāk, vienkāršāk un pieejamāk, nekā aizņēmums bankā. Šis ir pašos pamatos greizs priekšstats, ko cita starpā ir centušies kultivēt arī daži nebanku aizdevēji.
Reklāmās bieži vien redzam, ka banku un baņķieru risinājumi tiek apzināti parādīti kā pārāk konservatīvi un it kā patiesībai neatbilstoši. Elementāra loģika mums gan saka priekšā, – ja bankas patiešām būtu neizdevīgāks finansējuma avots, šodienas asās konkurences apstākļos tās diez vai spētu saglabāt savu klientu bāzi (jāatzīst gan, ka nebanku aizdevēji ir motivējuši bankas kļūt ērtākām patēriņa kreditēšanā).
Patiesība ir gluži pretēja skanīgajām reklāmām – banku piedāvājums parasti ir izdevīgāks, taču ne visi potenciālie aizņēmēji to apzinās. Īsumā par faktiem, kas atšķir īstermiņa kredītdevēju piedāvājumus.
Pirmkārt, par aizņēmuma cenu. Procenta likme, protams, ir atkarīga no aizdevuma veida, termiņa, aizņēmēja kredītvēstures un citiem faktoriem. Taču, ja bankas piedāvātā gada procentu likme (GPL), t.s., patēriņa kredītam svārstās ap 20-25%, nebanku kreditētājam tā var būt vidēji no 50% līdz pat 200% (avots: PTAC pārskats par nebanku kreditēšanas tirgu, kā arī atsevišķu aizdevēju informācija to mājas lapās). Latvijas Bankas (LB) analīze liecina, ka nebanku aizdevēju likmes aizvadītā gada nogalē bija augstākās Baltijas valstīs un būtiski pārsniedz, piemēram, likmes par bankas kredītkartes izmantošanu.
Otrkārt, par aizņēmumu saņemšanas ātrumu un vienkāršību. Mīts, ka bankas izsniedzot tikai lielas summas un tas cilvēkam nozīmējot vairāku dienu ilgu un sarežģītu procedūru, nav tiesa. Internetbanku vietnēs un dažu banku mobilajās lietotnēs aizņēmumam var pieteikties attālināti, un, piemēram, Swedbank gadījumā atbilde par aizdevuma saņemšanu klients saņem 20 minūšu laikā (pieteikumu nosūtot darba laikā). Pozitīvas atbildes gadījumā nauda klienta kontā nonāk uzreiz pēc līguma parakstīšanas turpat mobilajā lietotnē, un, t.s., patēriņa kredīta summa var būt arī daži simti eiro.
Treškārt, par aizdevumu pieejamību. Runājot par banku un nebanku uzņēmumu klientu bāzi, jāpieņem, ka tie nav divi kardināli atšķirīgi cilvēku tipi, no kuriem vieni kaut kādu iemeslu dēļ nekad nesper kāju bankā, bet otri saviebjas, kad izdzird vārdu savienojumu "ātrais kredīts". Lielākoties tie ir cilvēki, kuri paši izvēlas vienu vai otru aizdevuma veidu. Tiesa, daļa no nebanku aizdevēju klientiem, kuru kredītvēsturē ir negatīvas atzīmes par regulāriem maksājumu kavējumiem vai neatdotiem parādiem, bankā aizņēmumu nesaņems. Jo bankas pārliecība ir, ka mēs esam līdzatbildīgi par to, lai kredītņēmēja ģimenes budžetā tēriņi par aizņēmumu būtu "paceļami" un neradītu maksātnespējas risku. Tiem aizdevējiem, kuri izvēlas riskēt vairāk, nākas nodrošināties pret iespējamajiem zaudējumiem, un tāpēc klientiem tas nozīmē augstākas likmes, kas attiecas nevis tikai uz īpaši riskantiem klientiem, bet pilnīgi visiem.
Izmaksas par aizdevumu nereti veidojas no vairākām komponentēm un papildu nosacījumiem, kas rada nepatīkamus "pārsteigumus" klientiem. Komunikācijā nereti tiek izmantota viena likme, bet patiesībā tai jāpieskaita klāt vēl citas, kas veido gala cenu. Aizdevumu tirgū ir nepieciešama pilnīga skaidrība par izmaksām, kas veicinātu atbildīgāku aizņemšanos un arī atbildīgāku aizdošanu – abas šīs komponentes ir cieši saistītas. Tāpēc atbalstāma būtu iecere visiem kredītdevējiem uzlikt par pienākumu izvērtēt katra aizņēmēja spējas uzņemties saistības, ņemot vērā tā oficiālus ienākumus un esošās kredītsaistības.
Šis jautājums ir saistīts arī ar pilnvērtīgu visu kredītdevēju iesaisti Kredītu reģistrā, kur nonāk informācija arī no dažiem (taču ne visiem) nebanku aizdevējiem. Pilnīgāka informācija ļautu Latvijas aizdevējiem vispusīgi izvērtēt potenciālo klientu kredītspēju. Savukārt kredītņēmējiem tas nozīmē pārdomātāku attieksmi pret aizņemšanos, apzinoties, ka visa informācija par kavētiem maksājumiem, par atkārtotu aizņemšanos, lai atmaksātu iepriekšējos parādus, arī par komunālo maksājumu parādiem un citām saistībām – uzkrājas vienotā datubāzē. Jo atbildība kredītu izsniegšanā un to saņemšanā ir divpusējs process, kur adekvāta un patiesa informācija kalpo gan aizdevējiem (saprast klientu, viņa iespējas aizņemties, lai arī ar kredīta maksājumu viņa ikdiena ritētu pietiekami komfortabli), gan cilvēkam, kurš aizņemas – saprast savas spējas aizņemties un skaidri apzināties risku, kuram tuvoties ir bīstami.
Lai arī reklāmā par to nestāsta, risks nonākt neatdodamu parādu ritenī ir ne tikai cilvēka neapdomības, lētticības vai neapdomības sekas. Tā ir arī "dzeltenā kartīte" aizdevējam, kas nākotnē sola augstākas izmaksas arī pārējiem aizņēmējiem un daļu cilvēku motivē palikt ekonomikas "pelēkajā zonā".
