Tautsaimniecības vēsture: Cik Latvija nopelnīja un ko atdeva Maskavai
Foto: Sputnik/Scanpix

Laikaposms, kurš sešdesmitajos gados sakās Ņikita Hruščova "atkušņa" laikā un beidzās Mihaila Gorbačova "perestroikas" sākumposmā, raksturojams divējādi – Latvija šajā periodā kļūst par ekonomiski attīstītāko padomju republiku ar augstāko iekšzemes kopproduktu (IKP) uz vienu iedzīvotāju, zināmā mērā par PSRS iekšējo etalonu. Tomēr cena, kura jāmaksā par šo šķietamo labklājību, ir ļoti augsta.

Pētnieki ir pārliecināti – var droši apgalvot, ka daudzas problēmas, ar kurām saskārāmies, atjaunojot neatkarību, sakņojas tieši šajā, šķietami labvēlīgajā laika periodā, kurš patiesībā varētu tikt raksturots kā laiks, kad tika izveidotas sava veida "ekonomiskās zonas".

Aprēķini rāda, ka tolaik Latvijai uzspiestais ekonomiskais modelis PSRS bijis ļoti izdevīgs. PSRS budžeta ieguldījumi Latvijā 1960.–1985. gadā (ieskaitot militāros izdevumus un Latvijas PSR budžeta dotāciju) bija 15,5 miljardi rubļu, savukārt ieņēmumi no Latvijas PSRS budžetā sasniedza 28,5 miljardus, tātad tīrā "peļņa" sasniedza 13 miljardus rubļu jeb 23% no visiem Latvijas teritorijā gūtajiem ieņēmumiem.

Portāls "Delfi" turpina rakstu sēriju no apgādā "Jumava" topošā viena no ambiciozākajiem jauno laiku literatūras projektiem – grāmatas "Latvijas tautsaimniecības vēsture", šoreiz aplūkojam kopprodukta pieaugumu, kā arī Latvijas PSR un PSRS budžetu attiecības. Tos faktorus, kas noteica ekonomikas kursu un zināmā mērā veidoja to mentalitāti, kādi mēs esam šodien.

Avots: Latvijas PSR tautas saimniecība 1985. gadā. Rīga: 1986., 244. lpp.

Pievienotā vērtība un ekonomika

Kā secina grāmatā, šajā laikā Latvijas tautsaimniecības nozares – kā rūpniecība, tā arī lauksaimniecība, bija vairāk orientētas uz produkcijas ar augstāku pievienoto vērtību ražošanu nekā PSRS kopumā. Latvijas uzņēmumiem kopumā bija relatīvi lielāka peļņa, nekā citviet PSRS. Arī Latvijas lauksaimniecība pārorientējās uz lopkopību, par kuras produkciju valsts maksāja vairāk nekā augkopības sektorā, pie tam lopbarības bāzei arvien vairāk izmantojot importētos graudus, atzīmē pētnieki.

Tautsaimniecības nozares un iedzīvotāji tika apgādāti ar energoresursiem par simbolisku samaksu, iedzīvotāju ienākumi lēni, bet stabili pieauga. Tomēr lētu energoresursu un izejvielu pieejamība radīja daudzus blakusefektus – energoresursi un izejvielas netika taupīti, tautsaimniecība kļuva arvien vairāk atkarīga no šīm lētajām piegādēm. Infrastruktūras objekti, sabiedriskās un industriālās ēkas netika pienācīgi siltinātas, virs pazemes siltumtrasēm cauru gadu zaļoja zāle. Tāds jēdziens kā rentabilitāte saturēja pavisam citu jēgu kā rietumu ekonomikā. Plānveida komandekonomika faktiski izslēdza būtisku kvalitāti un tehnisko progresu veicinošu elementu – konkurenci.

Visa veida ražošanas kopapjomu pieaugums Latvijā radīja disproporcijas un smagus blakusefektus. Latvijas saimnieciskā integrācija PSRS sasniedza ļoti augstus apmērus, un šis aspekts nospēlēja ļoti negatīvu lomu brīdī, kad sabruka PSRS un tās ekonomiskā sistēma.

Latvijas PSR un PSRS budžetu attiecības

Grāmatā pētnieki skaudri secina, ka Latvijas tautsaimniecība PSRS ekonomiskajā modelī strādāja ar peļņu, taču Latvijai un tās iedzīvotājiem tas nedeva nekādu labumu, jo viss atlikums tika ieskaitīts PSRS budžetā un tērēts ārpus Latvijas teritorijas. Ieņēmumu sadalījuma proporcija starp Latvijas PSR un PSRS budžetiem laika posmā kopumā būtiski nemainījās un PSRS budžets, lai gan procesu centralizācijas pakāpei bija tendence augt, neatguva tik dominējošu lomu kā 40. gados un 50. gadu pirmajā pusē, kad PSRS budžetā nonāca vairāk nekā trīs ceturtdaļas no kopējiem ieņēmumiem.

Tomēr izmaiņas centralizācijas virzienā ir pamanāmas 60. gadu otrajā pusē un 80. gadu sākumā, kad pieauga PSRS budžeta īpatsvars, savukārt, sākot no 1983. gada, redzama skaidra tendence decentralizācijas virzienā. Visai zīmīgi, ka decentralizācijas procesi 50. gados un 80. gados notika pēc līdzīga scenārija. Abas reizes tas notika pēc ilgstoši pie varas esoša valsts vadītāja, kas savās rokās bija sakoncentrējis milzīgu varu, nāves.

Tāpat kā pirmās tika saņemtas kompensācijas par saražoto lauksaimniecības produkciju. Un savā ziņā līdzīgi beidzās arī pats ierosināto reformu process — abos gadījumos apstiprinājās fakts, ka padomju ekonomikas modelis spēj funkcionēt tikai stingras komandekonomikas un izteiktas centralizācijas apstākļos.

Kolīdz procesu kontrole tika palaista vaļīgāk, sašķobījās arī pati sistēma. Ja 60. gados kontroli atjaunot izdevās, tad 80. gadu reformas kontekstā ar nelabvēlīgiem ārējiem apstākļiem (naftas cenas kritums ārējos tirgos) noveda pie sistēmas sabrukuma.

Raksturojot šo laika periodu, pētnieki norāda, ka visa veida ražošanas apjomu augšanas temps bija straujš, rubļu izteiksmē, īpaši nemainoties cenām iekšējā tirgū, ieņēmumi Latvijas PSR un PSRS budžetos no Latvijas teritorijas pieauga gandrīz četras reizes. Tikmēr nemainīgs saglabājās princips, ka starp ieņēmumiem un izdevumiem no Latvijas teritorijas veidojās būtisks pārpalikums. Un tikpat nemainīga bija šī pārpalikuma tērēšana ārpus Latvijas robežām. Savukārt mainījās tas, cik liela bija attiecība starp ieņēmumiem un izdevumiem.

Grāmata aplūko, ka 70. gados strauji pieauga budžetu ieņēmumi no Latvijas teritorijas, savukārt izdevumi auga ievērojami lēnāk un arvien pieauga tās summas īpatsvars, kas neatgriezās Latvijā. 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā tā ieņēmumu daļa, kas palika PSRS rīcībā, sasniedza jau miljardu rubļu jeb 30% no kopējiem ieņēmumiem. Šī starpība strauji sāka samazināties, kad tika paaugstinātas lauksaimniecības produkcijas iepirkuma cenas un no PSRS budžeta sāka izmaksāt piemaksas lauksaimniecības produkcijas ražotājiem par nodoto virsplāna produkciju.

Budžets bez nozīmes

Grāmata secina, ka Latvijas PSR budžets lielā mērā zaudēja savu jēgu un arvien lielākā mērā kļuva tikai par PSRS budžeta piedevu. No PSRS budžeta piešķīra līdzekļus Latvijas PSR budžetam gadījumos, ja izdevumi pārsniedza sākotnēji plānotos. Tas bija nepieciešams, lai radītu šķietamu Latvijas PSR budžeta sabalansētību, protams, ka šāda pieeja bija izdevīga arī no ideoloģiskā aspekta – tas radīja ilūziju par PSRS atbalstu Latvijas ekonomikai, atzīmē pētnieki.

Šie izdevumi visbiežāk bija saistīti ar dažādu industriālu projektu realizēšanu, un šajos gadījumos visai bieži nepietika ar Latvijas PSR budžeta līdzekļiem. Piešķirtās summas pa gadiem bija ļoti atšķirīgas, kopumā tas norāda uz sliktu budžeta ilgtermiņa plānošanu, reizēm pēc šādas metodes tika segts pat 20% liels Latvijas PSR budžeta iztrūkums.

Secināts, ka visā laika posmā kopumā viss ieņēmumu pārpalikums tika novirzīts PSRS budžetam un tērēts ārpus Latvijas teritorijas. PSRS izdevumi bija plaši un ambiciozi, bija jāfinansē kosmiskās un militārās programmas, kā arī karadarbība dažādos pasaules reģionos. Arī iekšēji nebūt visi reģioni bija ekonomiski tikpat sekmīgi kā Latvija. Ievērojamas dotācijas saņēma tā sauktās Vidusāzijas padomju republikas (Kazahstāna, Uzbekistāna, Kirgizstāna, Tadžikistāna), kā arī atsevišķos laika posmos citi PSRS reģioni. Esošais Latvijai uzspiestais ekonomiskais modelis PSRS bija ļoti izdevīgs, PSRS budžeta ieguldījumi Latvijā 1960.–1985. gadā ( ieskaitot militāros izdevumus un Latvijas PSR budžeta dotāciju) bija 15,5 miljardi rubļu, savukārt ieņēmumi no Latvijas PSRS budžetā sasniedza 28,5 miljardus, tātad tīrā "peļņa" sasniedza 13 miljardus rubļu jeb 23% no visiem Latvijas teritorijā gūtajiem ieņēmumiem.

Industriālā rusifikācija

Grāmatā eksperti atzīmē, ka Latvija šajā periodā kļūst par ekonomiski attīstītāko padomju republiku ar augstāko IKP uz vienu iedzīvotāju, zināmā mērā par PSRS iekšējo etalonu. Iespēja atpūsties Jūrmalā kļūst par statusa lietu un sapni daudziem "padomju darbaļaudīm", kuriem tas ir pirmais un bieži tālākais ceļojums rietumu virzienā. Neapšaubāmi, ka salīdzinājumā ar neseno pagātni aug Latvijas iedzīvotāju labklājība un sociālais statuss, jo sevišķi salīdzinājumā ar citām PSRS republikām.

Cena, kura jāmaksā par šo šķietamo labklājību, ir ļoti augsta. Latvijā parādās arvien vairāk uzņēmumu, kuru ražotā produkcija tiek izmantota ārpus Latvijas robežām. Liela daļa speciālistu, kuri strādā šajos uzņēmumos, netiek mācīti Latvijā un vienīgā iespēja ir to "imports" no citām republikām. Rezultātā – tūkstošiem speciālistu, kuri brauc strādāt uz Latviju, to uztver kā Krievijas apgabalu, kurā bez krieviem eksistē vēl viena liela etniskā grupa, kura pietiekoši labi runā krievu valodā. Masveidā šo parādību varētu nosaukt par "industriālo rusifikāciju", kuras rezultātā gadu no gada samazinās etnisko latviešu īpatsvars kopējā iedzīvotāju masā. Ļoti sāpīgi šī politika atspēlējas brīdī, kad Latvija atgūst savu neatkarību – lielākā daļa šo PSRS "industrijas flagmaņu" izrādās absolūti nepiemēroti darbībai neatkarības apstākļos, kad tie tiek izrauti no padomju integrācijas konteksta un izrādās nespējīgi strādāt tirgus ekonomikas apstākļos, norāda eksperti.

No valsts viedokļa rezultāti bija labi. Bet kurš gan jautāja, kā jūtas tie, kas dzīvoja šajās rezervācijās? Vara nespēja saskatīt, ka šajos ierobežoti cilvēciskajos apstākļos sāk veidoties spēki, kuri spēs saraut savas važas un atgūt neatkarību.

"Delfi" jau ziņoja, ka grāmatas "Latvijas tautsaimniecības vēsture" pamatā ir laikmetu dokumentējošs materiāls, kurš atspoguļos sociālekonomiskās norises un situāciju Latvijā. Grāmata saturiski veidota tā, lai aptuveni pusi no tās apjoma veidotu sociālekonomiskā vēsture pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – laika posms, kurš līdz šim ir maz pētīts un atspoguļots literatūrā.

Grāmatas galvenais veidotājs ir Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš, bet saturisko nodaļu izveidē piedalās tādi autori kā Edvīns Evarts, Ēriks Jēkabsons, Viesturs Pauls Karnups, Ojārs Kehris, Edmunds Krastiņš, Pēteris Leiškalns, Ilmārs Mežs, Uldis Osis, Roberts Remess, Jānis Šiliņš, Valdis Dombrovskis.

Source

DELFI Bizness

Tags

Lasāmgabali Ojārs Kehris Uldis Osis Valdis Dombrovskis
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form