Foto: Sputnik/Scanpix
Laikaposms, kurš sešdesmitajos gados sakās Ņikita Hruščova "atkušņa" laikā un beidzās Mihaila Gorbačova "perestroikas" sākumposmā, raksturojams divējādi – Latvija šajā periodā kļūst par ekonomiski attīstītāko padomju republiku ar augstāko iekšzemes kopproduktu (IKP) uz vienu iedzīvotāju, zināmā mērā par PSRS iekšējo etalonu. Tomēr cena, kura jāmaksā par šo šķietamo labklājību, ir ļoti augsta.

Pētnieki ir pārliecināti – var droši apgalvot, ka daudzas problēmas, ar kurām saskārāmies, atjaunojot neatkarību, sakņojas tieši šajā, šķietami labvēlīgajā laika periodā, kurš patiesībā varētu tikt raksturots kā laiks, kad tika izveidotas sava veida "ekonomiskās zonas".

Aprēķini rāda, ka tolaik Latvijai uzspiestais ekonomiskais modelis PSRS bijis ļoti izdevīgs. PSRS budžeta ieguldījumi Latvijā 1960.–1985. gadā (ieskaitot militāros izdevumus un Latvijas PSR budžeta dotāciju) bija 15,5 miljardi rubļu, savukārt ieņēmumi no Latvijas PSRS budžetā sasniedza 28,5 miljardus, tātad tīrā "peļņa" sasniedza 13 miljardus rubļu jeb 23% no visiem Latvijas teritorijā gūtajiem ieņēmumiem.

Portāls "Delfi" turpina rakstu sēriju no apgādā "Jumava" topošā viena no ambiciozākajiem jauno laiku literatūras projektiem – grāmatas "Latvijas tautsaimniecības vēsture", šoreiz aplūkojam kopprodukta pieaugumu, kā arī Latvijas PSR un PSRS budžetu attiecības. Tos faktorus, kas noteica ekonomikas kursu un zināmā mērā veidoja to mentalitāti, kādi mēs esam šodien.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!