Gorbačovs ieviesa arī jaunas vēsmas ne tikai ar savu nosacīto jaunību un personisko aktivitāti. Gandrīz visos nozīmīgākajos braucienos kā uz ārvalstīm, tā arī PSRS iekšienē viņu pavadīja sieva Raisa Gorbačova. Dzīvesbiedres piedalīšanās vizītēs, kas bija tradicionāla Rietumu politikā, bija pilnīgs jaunums PSRS un arī pats Raisas ārējais tēls krasi kontrastēja ar strādnieces tēlu, kāds ideoloģiski bija vistuvākais komunistiskajai propagandai.
Gan PSRS, gan aiz tās robežām tika prognozēts, ka valstī ir radies potenciāls pārmaiņām, un tās arī ilgi nebija jāgaida.
Portāls "Delfi" turpina rakstu sēriju no apgādā "Jumava" topošā viena no ambiciozākajiem jauno laiku literatūras projektiem – grāmatas "Latvijas tautsaimniecības vēsture", šoreiz aplūkojam Gorbačova reformas - tos faktorus, kas noteica ekonomikas kursu un zināmā mērā veidoja to mentalitāti, kādi mēs esam šodien.
Cīņa ar alkoholu
Gorbačova reformas gan hronoloģiski, gan saturiski var iedalīt divās daļās. Pirmajos valdīšanas gados (1985–1987) viņš centās aktivizēt ekonomiskos procesus, izvairoties no būtiskām strukturālām reformām, savukārt astoņdesmito gadu beigās viņš sāka pārskatīt būtiskas PSRS sociālekonomiskās un iekšpolitiskās pamatnostādnes. Valsts varu Gorbačovs pārņēma sarežģītā situācijā. Ekonomiskās izaugsmes tempi bija tuvi nullei, un lai gan par badu PSRS runāt nevarēja, joprojām aktuāls bija daudzpusīgas pārtikas produktu pieejamības jautājums. Samērā augstais dzīves kvalitātes – salīdzinošais atalgojuma un preču (pakalpojumu) cenu līmenis – bija tikai šķietams. Realitātē preču pieejamība dažādās jomās vidusmēra iedzīvotājiem bija ierobežota.
Rindās pēc dzīvokļiem bija jāstāv gadu desmitiem, tāpat jaunu automašīnu, labu ledusskapi vai televizoru par valsts noteikto cenu brīvā tirdzniecībā iegādāties faktiski nebija iespējams. Tikmēr starptautisko situāciju krietni sarežģīja 1979. gadā veiktā militārā intervence Afganistānā, kas ne vien pret PSRS noskaņoja starptautisko sabiedrību, bet vienlaikus prasīja arī būtiskus papildu militāros izdevumus. Uzsākot savu darbu PSKP ģenerālsekretāra amatā, Gorbačovs bija pārliecināts, ka lielu daļu problēmu var atrisināt, ieviešot stingrāku darba disciplīnu un investējot papildu līdzekļus ražošanā.
Galvenā ideja bija ražošanas tempu kāpināšana ar ražošanas līdzekļu stiprināšanu, izmantojot jaunākos zinātniski tehniskos sasniegumus, tātad – esošās ražošanas modernizācija. Tika veiktas būtiskas papildu investīcijas mašīnbūvē. Savukārt par galveno darba disciplīnas grāvēju Gorbačovs uzskatīja pārlieko alkohola patēriņu.
Sekojoši 1985. gada maijā tika pieņemti lēmumi par dzeršanas un alkoholisma apkarošanu –ierobežota kā alkohola ražošana, tā arī tirdzniecība. Šīs Gorbačova uzsāktās reformas uzlika finanšu spiedienu PSRS budžetam – ražošanas intensificēšanas programma prasīja papildu izdevumus, savukārt alkohola ražošanas samazinājums samazināja PSRS budžeta ieņēmumus, norāda pētnieki.
Vienlaikus ar naftas cenas krišanos pasaules tirgos būtiski samazinājās PSRS ieņēmumi no galvenās eksporta preces – jēlnaftas. Valsts budžetā rezultāti ilgi nebija jāgaida – strauji pieauga budžeta deficīts.
Tikmēr papildu skaidras naudas emisija 1986. gadā sasniedza 3,9 miljardus rubļu – tas bija vairāk nekā iepriekšējos piecos gados kopā. Attiecīgi strauji pieauga apgrozībā esošās naudas daudzums, kas nebija nosegts ar precēm un pakalpojumiem, 1980. gadā tie bija 19 miljardi, bet 1986. gadā jau 29 miljardi rubļu.
Latvijā nedzer, bet 'pērk cukuru un vāra kompotus'
1985−1987. gadā Gorbačova reformu pirmais posms būtisku ietekmi uz Latvijas ekonomiku neatstāja. Vissavienības un republikānisko uzņēmumu īpatsvars īpaši nemainījās. Sākot ar 1984. gadu, lauksaimniecības uzņēmumi saņēma 50% piemaksas par nodoto virsplāna piena un gaļas produkciju, kā arī īpaši tika atbalstīti lauksaimniecības uzņēmumi ar zemu rentabilitāti. Šis papildu finansējums no PSRS centralizētajiem līdzekļiem tika virzīts caur Latvijas PSR budžetu un deva būtisku papildu ienākumu avotu lauksaimniecībai (289 miljoni rubļu 1985. gadā, 264 miljoni 1986. gadā, 115 miljoni 1987. gadā).
Tomēr būtiskākās izmaiņas Latvijas sabiedrība, līdzīgi kā visā PSRS, izjuta saistībā ar pretalkohola kampaņu.
Šādu samazinājumu panāca ne tikai ar ražošanas un realizācijas apjomu samazināšanu, bet arī ar ierobežojumiem alkohola tirdzniecībā, jo dzērienus ļāva tirgot tikai darbadienās no pulksten 14 līdz 19. Šādai politikai radās jūtami blakusefekti — 1986. gadā no visām krimināllietām, kas bija ierosinātas par spekulāciju, puse bija saistīta ar nelikumīgu alkohola tirdzniecību.
Vēsturnieki kā anekdotisku piemin gadījumu, kad oficiālā atskaitē Maskavai par pretalkohola kampaņas rezultātiem nesen apstiprinātais LKP 1. sekretārs Boriss Pugo 1985. gadā atļāvās uzrakstīt, ka "viens no pozitīvajiem kampaņas rezultātiem ir iedzīvotāju pastiprināta pievēršanās dažādu sulu un ievārījumu gatavošanai ziemai. Cilvēki tik daudz nedzerot, esot atbrīvojies brīvais laiks, un to apliecinot pieaugušais pieprasījums pēc cukura".
1984. gadā par LKP 1. sekretāru apstiprinātais Pugo varēja atļauties šādu dokumentu parakstīšanu, jo ar Gorbačovu vienoja draudzīgas attiecības. Nav nejaušība, ka vienīgā Gorbačova vizīte Latvijā notika tieši 1987. gada februārī — viņš bija lūgts viesis Pugo 50 gadu jubilejā.
Vēsturnieki norāda, ka mūsdienās tautas vēsturiskā atmiņa Pugo pieskaita PSRS konservatīvo un reakcionāro spēku nometnei, un šāds vērtējums ir lielā mērā pateicoties viņa līdzdalībai 1991. gada augusta pučā Maskavā. Taču šī epizode ir radījusi kopumā maldīgu iespaidu. Ar Pugo nākšanu pie varas Latvijā vēl ilgi pirms Gorbačova strukturālajām reformām parādījās principiāli republikas vadības iebildumi PSRS Valsts plānam par kārtējām iecerēm Latvijā palielināt rūpniecisko un lauksaimniecisko ražošanu uz ekstensīviem principiem, secina pētnieki.
1985. gada februārī Latvijas PSR vadība savus iebildumus pamatoja ar nepietiekamajiem energo un cilvēkresursiem un norādīja, ka daudz lielāka vērība būtu jāpievērš esošās ražošanas modernizācijai un vieglās rūpniecības attīstīšanai. Kad 1988. gadā Pugo saņēma jaunu darba piedāvājumu Maskavā (PSKP Kontroles komisijas vadītājs), tas bija saistīts ar Gorbačova vēlmi stiprināt savu vadības komandu ar kādu reformas atbalstošu pārstāvi no Baltijas, un Pugo viņam šķita piemērotākais kandidāts.
*Par to, kā klājās Latvijas PSR budžetam un centrālajām tautsaimniecības nozarēm astoņdesmito gadu beigās, lasiet nākamajā portāla "Delfi" publikācijā.
