Tāpēc ir svarīgi, kā darbojas metāllūžņu pieņemšana, kas ne tikai novērš apkārtējās vides piegružošanu un piesārņošanu, bet vienlaikus ražošanā ļauj otrreiz izmantot nozīmīgas izejvielas. Metāllūžņu savākšana un apstrāde dod ienākumus ne tikai pārdevējiem, bet arī nozarē strādājošajiem un valstij. Turklāt lūžņi ir būtiska eksporta prece – diemžēl gala pārstrāde mūsu valstī vairs nenotiek.
Pēc Latvijā lielākā metāllūžņu savācēja un apstrādātāja "Tolmets" pasūtījuma "Norstat Latvija" nesen veica iedzīvotāju aptauju, kurā noskaidroja viņu attieksmi un paradumus, kā arī to, kas traucē vēl labāk savākt metāllūžņus. Jāatzīmē, ka joprojām ir pietiekami daudz vietu gan uzņēmumu, gan privātpersonu īpašumos, kur lūžņi turpina uzkrāties.
67% aptaujāto norādīja, ka nevajadzīgās sadzīves tehnikas un metāla nodošanu stimulētu tās nogādāšanas uz pieņemšanas punktiem atvieglošana, bet 59% respondentu palīdzētu augstāka iepirkšanas cena. Jānorāda, ka metāllūžņi tiek iepirkti, vadoties no to cenas pasaules tirgū. Taču šī cena svārstās aptuveni 20% robežās, tāpēc varu ieteikt metāllūžņu īpašniekiem sekot svārstībām līdzi, lai savu preci varētu pārdot visizdevīgākajā brīdī. Savukārt piegādes uzlabošana ir uzņēmēju rūpju lokā, un viņi, piemēram, atver jaunus pieņemšanas punktus, piedāvā bez maksas izmantot savas autopiekabes, paši pie klienta savāc lūžņus, ir gatavi demontēt lielas un sarežģītas konstrukcijas utt.
Iedzīvotāji arī norāda, ka lūžņu nodošanu varētu veicināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) samazināšana. Veseli 89% aptaujāto domā, ka, nododot metāllūžņus, šis nodoklis nebūtu jāmaksā. Labi, pieņemsim, ka parādās vecu vecā patiesība, ka iedzīvotāji nevēlas maksāt nevienu nodokli, un šis nav izņēmums. Taču uztrauc arī citi aptaujas rezultāti. 29% respondentu ir gatavi doties nodot metāllūžņus uz kaimiņvalstīm, ja vien tur par tiem būtu iespēja iegūt lielāku samaksu. Manuprāt, tas ir negaidīti daudz.
Kāda tad ir situācija? Latvijā IIN par metāllūžņu nodošanu ir augstāks nekā kaimiņvalstīs – 10%. Lietuvā tas ir 5, Polijā – 2, bet Igaunijā – 0%. Nododot lūžņus Lietuvā, maksa ir augstāka. Protams, izvest nelielu apjomu neatmaksājas, taču ir uzņēmīgi cilvēki, kas lūžņus, lielākoties krāsainos, kuru cena ir salīdzinoši ļoti augsta, savāc no iedzīvotājiem un tad ved uz kaimiņvalstīm, pamatā Lietuvu un Poliju. Uz Igauniju ved mazāk, jo tur darījumi ir jādeklarē un, sasniedzot noteiktu līmeni, jāsāk maksāt nodokli. Peļņa tiek arī savācējiem, bet zaudētājos paliek Latvijas valsts un šeit legāli strādājošie nozares uzņēmumi.
Jāpiebilst, ka nodokļa iekasēšana nav arī gluži taisnīga. Proti, iegādājoties preci, piemēram, sadzīves tehniku, cilvēks nomaksā visus nodokļus. Taču, pārdodot savu īpašumu (nododot preci lūžņos), kas zaudējis vērtību, viņam atkal jāmaksā nodoklis.
Lai stimulētu Latvijas iedzīvotājus nodot metāllūžņus pašu valstī, nozari pārstāvošā Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācija (LASUA) ir ierosinājusi nodokli samazināt līdz 5%, un par šo jautājumu notiek diskusijas ar Finanšu ministriju.
Ja no nodokļa maksāšanas ir viegli izvairīties, tad velti cerēt, ka visi iedzīvotāji maksās patriotisma un aicinājumu rūpēties tikai par savas valsts budžetu vadīti. Vienmēr būs daļa cilvēku, kam iedarbīgākais motivētājs paliks eiro, un moralizēšana te būtu bezjēdzīga.
Ja nevēlamies, ka arī turpmāk metāllūžņus izved uz kaimiņvalstīm, tad valdībai ir jāizšķiras par pragmatisku lēmumu, kam būs pozitīva atdeve nākotnē.
