"Es nekad nepirktu obligāciju ar negatīvu ienesīgumu1. Ja vien tikai mani piespiestu," tā intervijā "CNBC" Davosā notiekošā Pasaules Ekonomikas Foruma laikā teica Džeimijs Daimons (Jamie Dimon). Daimona kungs ir "J.P. Morgan Chase" (ASV lielākā banka pēc aktīviem) vadītājs jau no 2005. gada, un, kas droši vien ir svarīgāk, neoficiālā "King of Wall Street" titula īpašnieks. Dažreiz šāds tituls ļauj pat apdzīt ASV prezidentu žurnāla "Time" ikgadējā pasaules ietekmīgāko cilvēku reitingā. Kā jau karalim pienākas, Daimons nerunā tukšām frāzēm, nesēj paniku kā daži mediji tirgus korekciju laikā un parasti piedāvā reālistiskus risinājumus problēmām atšķirībā no dažām jaunām dāmām, kuras, starp citu, arī bija atbraukušas uz forumu (varbūt izmantojot "Deutsche Bahn" pakalpojumus), ir korekts pret pārējiem tirgus dalībniekiem un valdību. Īsts džentlmenis ar amerikāņu akcentu.
2019. gads gan "J.P. Morgan Chase" (banka uzrādīja rekordlielu peļņu), gan Volstrītai kopumā izdevās ļoti labs. Auga viss, izņemot volatilitāti (jeb "baiļu indeksu"). ASV akcijas – augšā par apmēram 30% un sasniegti jauni vēsturiskie maksimumi; Eiropas akcijas – augšā par apmēram 25% un dažiem Eiropas tirgiem jauni vēsturiskie maksimumi; Ķīna – pluss 36%; Tokijas TOPIX indekss – pluss 15%; Krievijas RTS indekss – pluss 42%; zelts – augšā par 18%; "Brent" markas nafta – pluss 23%. Auga globālais obligāciju tirgus – gan investīciju reitinga, gan spekulatīvā, gan valsts, gan korporatīvais segments. Auga pat mūsu pensiju plāni. Labi, par ko mēs vispār runājam, ja Austrijas valsts obligācijas ar dzēšanas termiņu 2117. gadā (nē, šī nav drukas kļūda) izauga par vairāk nekā 40%, vienu brīdī sniedzot tās īpašniekiem "izcilu" ienesīgumu 0,6% apmērā gada laikā. Jā, tas nav joks – jūs aizdodat naudu uz 100 gadiem un nopelnāt vidēji 0,6% gadā pirms visām komisijām un nodokļiem, pieņemot, ka jūs turat obligāciju visus šos gadus.
Protams, tik labs gads bija iespējams, pateicoties sliktajam 2018. gadam finanšu tirgos. Tad, ja labi atceramies, Tramps uzsāka savu tarifu kampaņu pret Ķīnu (nu, un arī daudziem citiem, kas patrāpījās pa rokai), bet, kas bija daudz jo daudz svarīgāk, ASV Federālā Rezervju Sistēma (FRS) turpināja celt procentu likmes un mazināt naudas masu sistēmā, par ko, protams, izpelnījās pamatīgu kritiku (maigi teikts) no ASV prezidenta un daudziem tirgus dalībniekiem. Džeimijs Daimons šajā laikā bija ierasti mierīgs un saprotošs, sakot vienā no intervijām: "Nekad neesmu pazinis prezidentu, kas gribētu augstākas procentu likmes". Pēc tam pienāca 2019. gads – tirgiem apnika tirdzniecības karu šūpoles (kaut gan tuvāk gada beigām ASV administrācija paziņoja par savu uzvaru), FRS nolēma padoties un atsākt palielināt savu bilanci un mazināt likmes, atkal pievienojoties pārējām centrālajām bankām. Labās dienas atgriezās.
"Es domāju, ka centrālajām bankām ir ļoti grūti nepārtraukti labot citu radītās kļūdas. Un tas iedzen tās lamatās", teica Daimons jau iepriekš minētajā intervijā "CNBC", "vai jūs zināt kādu, kurš tiešām ir nopircis obligāciju ar negatīvu ienesīgumu?" Tas bija retorisks jautājums. Protams, Volstrītas karalis zina, ka daudzas centrālās (un ne tikai) bankas, pensiju plānu pārvaldnieki, apdrošinātāji un indeksu fondi ir spiesti tādas obligācijas pirkt.
Daži lielie prāti uzskata, ka negatīvam likmēm nav nekādas vainas. Teorijā. Vienā Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) pētījumā autori (interesentiem – Ruchir Agarwal, Miles S. Kimball) raksta: "...nulles apakšējā robeža procentu likmēm nav dabas likums, tā ir politikas izvēle. Mēs parādām, ka centrālā banka ar viegli pieejamiem rīkiem var ļaut piemērot dziļas negatīvās likmes, kad tas ir nepieciešams, tādējādi saglabājot monetārās politikas spēku nākotnē." Gribas ticēt, ka tādi rīki kā cilvēku "sodīšana" (noteiktās komisijas piemērošana un limitu ieviešana) par skaidras naudas turēšanu vai apmaiņu pret elektronisko (jau daļēji notiek), vai periodiska (teiksim, reizi gadā) kontu ar lielu pozitīvo saldo obligātā deflācija tiešām līdzēs ekonomikas uzplaukumam, pat ja naudas kustība sistēmā prognozējami paātrinātos. Centrālo banku digitālās valūtas tam palīdzētu. Protams, šādas lietas vēl vajadzēs likumīgi ieviest. Bet nu, tas tā, liriska atkāpe. Kaut gan ir dzirdēts, ka kādai jaukai Emanuela Makrona tipa sievietei (interesanta mūsu analītiķa definīcija), kurai patīk skaistas un dārgas šallītes un kas tagad vada vienu lielu centrālo banku, domas par negatīvām procentu likmēm ir tuvas sirdij. Starp citu, arī Tramps cenšas būt trendā, slavējot un vēloties negatīvas procentu likmes, taču viņa galvenajam ekonomikas konsultantam Lerijam Kudlovam ir atšķirīgs viedoklis – viņaprāt, tik agresīva centrālās bankas prakse ir "neefektīva".
"Tikai suverēnā parāda tirgū," bija Daimona atbilde uz jautājumu, kur viņš saredz tirgus "burbuļus". Janvāra vidū ASV publiskoja savus deficīta rādītājus – federālā budžeta fiskālais deficīts 2020. gadā pārsniegs vienu triljonu dolāru (IKP sasniedza 20,5 triljonus 2018. gadā) laikā, kad kopējais nenomaksātais ASV valsts parāds jau pārsniedz 23 triljonus dolāru. FRS bilance ir palielinājusies no pirmskrīzes 905 miljardiem dolāru līdz 4,2 triljoniem uz doto brīdi un, protams, turpinās augt. Eiropā un citās attīstītajās valstīs situācija nav daudz ko labāka. Turklāt pasaulē ir ap 10 triljoniem eiro valsts parāda ar negatīvu ienesīgumu (vēl kādi četri triljoni korporatīvais parāds, ja pareizi atceros ciparus). Ir par ko uztraukties. "Negatīvās likmes un Eiropas piemērs var liecināt par to, ka tirgus var pārvērtēt valsts parādu". Tā uzskata Daimons. "Šobrīd cilvēki domā, ka centrālās bankas visā pasaulē var darīt visu, ko vēlas. Tās nevar. Viņi ir inteliģenti un gudri, apskata visus faktus, mēģinot izdomāt, kā rīkoties. Bet [inflācija] būtu liels negatīvs pārsteigums."
Daimons negribīgi kļuva par šī nelielā raksta protagonistu (dalot šo titulu ar negatīvām procentu likmēm). Es labprāt atstāstītu visu viņa interviju Davosā, viņa domas un idejas situācijas uzlabošanai (kuras, principā, var apkopot divos punktos – valdības efektīvāka darbība un valdības tēriņu efektīvāka pārvaldība), taču tā nebija šī raksta galvenā doma. Situācijā, kad neviens, ieskaitot lielākās ASV bankas galvu, nezina, kad gaidīt nākamo krīzi (izņemsim no vienādojuma konspiroloģiskos "viņi zina, bet nekad neteiks" vai "to zina tikai ilumināti un masoni" u.c. pieņēmumus), vismaz noderētu saprast, kuros tirgus segmentos var gaidīt problēmas. Daimons to saredz valsts parādā sektorā. Maikls Burijs (viens no cilvēkiem, kurš paredzēja un nopelnīja uz ASV hipotekārā tirgus krīzes 2008. gadā un kura lomu Kristians Beils atveidoja filmā "Gadsimta likme" (The Big Short)) domā, ka burbulis ir indeksu fondos un pasīvajos biržā tirgotajos fondos (tā saucamajos "ETF"). Vorens Bafets pagaidām klusē.
Bet nu, pabeigsim tomēr ar mūsu galvenā varoņa vārdiem: "Es nekad nepirktu obligāciju ar negatīvu ienesīgumu. Ja vien tikai mani piespiestu. Vēsturē, ja jūs redzat kaut ko līdzīgu, tas ne vienmēr beidzās labi." Droši vien, runa nav tikai par obligācijām.
1 Situācijā ar negatīvu ienesīgumu jūs, aizdodot, piemēram, 100 eiro uz vienu gadu ar negatīvu likmi -1% (mīnuss viens) pēc gada saņemsiet atpakaļ 99 eiro pirms komisijām. Žēl, ka valsts jums negribēs piemērot negatīvas nodokļu likmes.
