Noskriet 100 vai 60 metrus noteiktā laikā, spēt pārservēt volejbola bumbu pāri tīklam, iemest basketbola bumbu grozā un daiļi pavingrot uz baļķa – tā ir tikai daļa no prasībām, ar ko vēl nemaz ne tik sen bija jārēķinās sporta stundās. Tagad par šīm prasībām varam aizmirst. Galvenais, lai bērni kustas, apgūst fizisko aktivitāšu ietekmi uz veselību un sasniedz savus labākos rezultātus. Bet kāda no tā jēga? Vai tas kaut kā ietekmēs bērna iespējas kādreiz startēt starp augstas raudzes sportistiem vai uzlabos viņa veselību?
Uzvaras mirklis sportā ir spožs un emocionāls. Bet kāds bijis ceļš līdz goda pjedestāla augstākajam pakāpienam? Kas notiek ar tiem, kas nesaņēma pirmo vietu un, iespējams, sportu pameta vēl pirms nostāšanās uz starta līnijas? Kur sporta sistēmā paliek bērns un kāda ir trenera loma viņa panākumos un veselības uzlabošanā? Par to lasi rakstu sērijā "Aiz pjedestāla"!
"Manuprāt, ir diezgan absurdi mēģināt katram skolēnam iemācīt visus sporta veidus," pārliecināta fitnesa trenere un bijusī sporta skolotāja Ance Olte. Viņa skaidro, ka, protams, ja bēram ir grūtības ar koordināciju, tā ir jāattīsta.
