Aizliegums pieaugt. Pretrunīgie vecāku vēstījumi
Foto: Pexels.com

"Esi patstāvīgs." "Tu netiksi galā pats." Tik pretēju vēsti vecāki mēdz nodot bērnam. Pamatā tam ir bailes. Vecākiem ir divas lielākās bailes – par bērna iespējamo nāvi un... bailes par viņa pieaugšanu. Ja ar pirmo viss ir skaidrs, ar otro – ne īpaši.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Stāsta psiholoģe Anastasija Zvonareva portālā "Psychology Journal".

Kad bērns pieaug, vecāks savā ziņā pārstāj būt vecāks. Viņa funkcijas ir jāpārskata. Viņš biežāk kļūst par vērotāju, nevis aktīvu dalībnieku bērna dzīvē. To var piedzīvot kā zaudējuma sajūtu un, ja vecāks to vien māk kā rūpēties par atvasi, viņš ir sprukās. Tas ir – viņš zaudē nevis vienkārši vienu lomu, bet milzīgu savas identitātes daļu, "nesošo konstrukciju".

Tāpēc vecāks var neapzināti vērsties pret bērna personību – aizliedzot viņam pieaugt. Tas, protams, notiek neapzināti. Nezinu, kurš tajā spētu atzīties pat pats sev. No ārpuses var pat rasties pretējs efekts, jo tas tiek maskēts aiz tādiem vārdiem bērnam kā "nu kad tu beidzot to darīsi pats?" vai "ko tu visu laiku man par visu prasi?", vai "tev jāmācās būt patstāvīgam!".

Vecāks, kurš palīdz bērnam pieaugt, runā citādi. Piemēram: "Malacis! Tev izdodas! Nākamreiz sanāks vēl labāk" vai "super, es vienmēr esmu tev ticējis", vai "tu tiksi ar to galā", "lieliska izvēle, dēls" utt.

Ja vecāks to vien māk kā rūpēties par atvasi, viņš ir sprukās. Tas ir, bērnam pieaugot, viņš zaudē nevis vienkārši vienu lomu, bet milzīgu savas identitātes daļu, "nesošo konstrukciju".

Lūk, vēl daži piemēri, kā vecāks aizliedz bērnam pieaugt: "Kādus kartupeļus tu nopirki? Tie taču ir pārāk mīksti! Tev neko nevar uzticēt!", "Paskatieties uz viņu! Puisim ir divdesmit gadiņi, un viņš joprojām nav iemācījies sev izvēlēties kurpes! Vajag taču uzmērīt, paturēt rokās. Bet ko tu? Kurpēm ir pārāk plāna zole un izskata nekāda. Tu neko nevari bez mātes!" Vai arī: "Tā jau es domāju. Paej malā. Labāk izdaru pati, nevis uzticu ko tev."

Piemērā par kurpēm var novērot, ka vecāks bērnu kaunina. Tā kā kauns ir jūtas, ko negribas izjust nekad, jaunietim var likties labāk nebūt patstāvīgam un reizēm pieciest nelielu kaunu, ļaujot izvēles pārņemt mātei, nekā piedzīvot lielu kaunu.

Mākslīga bērnības pagarināšana noved pie "personības invaliditātes".

Neapzināt jāsecina – patstāvība tev nepiestāv. Tu mēģinājumos kļūt patstāvīgs esi vārs un neveikls. Patstāvība, acīmredzot, ir kaut kāda smaga zinātne, un tu kaut ko laikus tajā neesi iemācījies. Lai vai kā – vainīgs esi tu. Ko var darīt, ja māti kaunini un neesi nekam derīgs?

Ir tādi jaunieši, kuri tiek vaļā no šiem valgiem, lai vai kas. Kāds gūst draugu vai radinieku atbalstu. Bet kāds pārstāj spirināties un klusi ļauj "karāties nabassaitē". Tas ir briesmīgākais. Jo tajā brīdī apstājas attīstība. Tā vietā, lai dzīvotu savu dzīvi, sev uzticoties, ir jāsargā sevi no kauna. Jo tālāk mežā, jo...

Pagrieziena moments šajā visā, tāpat kā attiecībās ar varmāku, var būt apzināšanās mirklis.

Plāns plus mīnus ir šāds. Iedegt gaismu. Izgaismot pretrunas vecāku vēstījumā (esi pieaudzis, bet tomēr neesi). Tas viss var sadusmot. Jāsāk pieņemt lēmumus par visu, kas attiecas uz sevi pašu.

Ideālā gadījumā tas viss notiek pusaudža krīzes laikā. Taču tas mēdz arī ievilkties. Uz ilgu laiku. Mākslīga bērnības pagarināšana noved pie "personības invaliditātes". Veidojas personība ar ierobežotām personības iespējām. Un tās var padziļināties tādēļ, ka pieaugot ir arvien grūtāk izturēt kaunu par nespēju pieaugt.

Secinājums. Ja esi jau pilngadīgs, bet vecāks (vai vecāki) neplāno tev izsniegt "pieaugšanas atestātu", vari droši to izrakstīt sev pats.

Tags

Attiecības Attiecības ģimenē Pusaudzis
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form