Taču jāsaka, ka aklais randiņš bija tikai no vienas puses, es to puisi nebiju redzējusi. Viņš mani bija jau redzējis iepriekš, un tikai tad sācis ar mani iepazīšanās spēli – rakstīt uz manu e-pastu vēstulītes. Un tā, vārds pa vārdam, un man, protams, gribējās redzēt šo cilvēku, jo viņa rakstītās e-pasta vēstulītes šķita pat ļoti sakarīgas. Līdz ar to arvien lielāka interese par viņu radās pēc katras no viņa saņemtās vēstulītes.
Laikam būtu vietā pieminēt, ka tajā laikā, kad tas notika, šķita, ka viena no labākajām cilvēka vērtībām ir viņa ārējais izskats, un to es tagad attaisnoju ar jaunības maksimālismu. Protams, sarakstes laikā es biju visādi iztēlojusies, kāds viņš varētu izskatīties - augums, acis, mati - tieši tā, kā tas ir parasti. Un tad pienāca satikšanās diena. Laikam man nepaveicās, jo viņš nebija ne uz mata tāds, kādu es biju iedomājusies. Tās sajūtas, kas bija manī - bija vilšanās sajūtas. Mēs aizgājām uz kinoteātri, un kopš tā laika vairāk neesmu viņu redzējusi.
Un tagad es domāju, kur slēpjas tā aklo randiņu burvība?! Vai tiešām aklo randiņu burvīgumu mēs atklājam katrā vecumā no jauna? Un tās sajūtas, ko mēs gribam sagaidīt, satiekoties ar iepriekš neredzētu cilvēku, arī ir atkarīgas no tā, cik mēs esam pieauguši. Varbūt tas ir atkarīgs no mērķa, ar kādu mēs ejam uz šādiem randiņiem?
Tagad, pēc pāris gadiem pārdomājot savas vilšanas iemeslu, es saprotu, ka jaunībā, tad, kad liekas, ka jūra ir līdz ceļiem un nekas nav neiespējams, trūkst tās atziņas, ka ne jau izskats ir tas svarīgākais, bet cilvēks pats. Iespējams, ka kāds pie sevis klusībā domā, ka tas jau katram ir skaidrs, ko tad vēl var uzsvērt šādu patiesību. Bet... šī patiesība pie katra no mums atnāk tikai tad, kad esam ar to saskārušies personīgi, vai arī bijis pietiekami daudz laika, lai to saprastu. Un tiešām, lielākā kļūda ir nespēja vai arī negribēšana ieskatīties cilvēka būtībā. Tajā laikā man šāda gribēšana nebija, bet tieši tagad es saprotu, ka viņam kā cilvēkam jau nebija ne vainas, viņš pat bija interesants. Taču vilšanās bija tāpēc, ka viņš neizskatījās tā, kā es to vēlējos, un šim izskata trumpim es nespēju paskatīties pāri, un ieraudzīt to, ka uz randiņu jau es nācu tāpēc, ka e-pasta vēstulītes no viņa manī izraisīja prieku, jo tās bija tiešām interesantas.
Šī pirmā un vienīgā aklā randiņa analīze liekas skaudra, un manī ir nožēla, ka toreiz es nespēju būt savādāka. Tā vien liekas, ka spēja paskatīties uz cilvēku, nevis uz viņa ārējo izskatu, ir tikai ar laiku iegūstama māksla. Jo nevienam nav vienaldzīgs tas, kāds cilvēks ir blakus, kā viņš izskatās. Būsim atklāti, ja mēs ieraugām pāri, kur viens ir simpātisks, bet otrs ne tik ļoti, tad pirmā doma, kas iezogas mūsu prātā – nu ja, laikam jau neko sakarīgāku nevarēja atrast. Un tikai pēc tam var rasties doma, ka iespējams, tas neglītākais cilvēks ar savu būtību ir spējis piesaistīt otru cilvēku tik ļoti, ka otrs jūtas lepns par to, ka ir kopā.
Iespējams, pateicoties aklajiem randiņiem, mēs varam mācīties kaut ko jaunu un saprast, ka aklie randiņi var nest prieku jebkurā gadījumā, pat visbezcerīgākajās situācijās, jo svarīgākais jau ir cilvēks, ar kuru mēs satiekamies, nevis viņa izskats, kurā tas ir ietērpts.