Dzimtsrakstu nodaļa vai baznīca, septiņi tilti un mičošana – šķiet, tā ir tradicionālu kāzu recepte, tomēr, ņemot vērā katra pāra intereses, iespējas un vēlmes, kāre pēc kaut kā mazliet neparastāka tomēr šad un tad arī parādās pie apvāršņa. Šoreiz neliels ieskats Santas un Kristapa Grietiņu īpašajā dienā, kas viņus abus un arī kāzu viesus veda uz mežu.
Nupat svaigi salaulāto balodīšu ceļi mijās jau vidusskolā, kad Santa pārgāja uz citu skolu un sastapa savu jauno klasesbiedru. Tur arī sācies abu stāsts, kas nu jau turpinās vairāk nekā deviņus gadus.
No vidusskolas balodīšiem līdz bildinājumam
Runājot par iestūrēšanu laulības ostā, Santa atklāj, ka pagājis diezgan ilgs laiks – abi ar kāzām nav steigušies, jo kopā tāpat bijis labi. Tiesa, arī aizņemtā ikdiena nav bijusi labvēlīga nopietnu plānu kaldināšanai par nākotni, jo bijis jādzīvo te un tagad, kur Santa ir uztura speciāliste, bet Kristaps sevi atrod uzņēmējdarbībā. Tomēr, protams, kādreiz šai dienai bija jāpienāk.
"Bildinājumu saņēmu mūsu ceļojuma pēdējā dienā Balkānos. Devāmies pastaigā gar jūru, un Kristaps izteica priekšlikumu doties uz pamestā mola galu, jo tur būšot skaistas fotogrāfijas. Es gan iebildu, jo bija diezgan vējains, mola akmeņi bija slapji un slideni, un man kājās bija nepiemēroti apavi. Tomēr Kristaps mani pierunāja, un mola galā mani sagaidīja pārsteigums – mums priekšā bija galdiņš ar vīnu un uzkodiņām. Un tālāk sekoja bildinājums," patīkamos mirkļus atminas Santa.
Ideja, plānošana, vilšanās un iemīlēšanās sapņu vietā vēlreiz
"Es jau sen zināju, ka, ja es precēšos, tad es gribu precēties mežā. Esmu dabas bērns, mani nesaistīja doma par laulībām baznīcā vai dzimtsarakstu birojā. Kristaps par manu ideju bija sajūsmā. Arī viņam dabas tēma šķiet tuva," stāsta jaunā līgaviņa.
Kad bija pienācis laiks nedaudz vairāk pievērsties idejas attīstīšanai, abu ceļi veduši uz Līgatnes novadu, precīzāk, Ķempjiem, jo tur dzīvo Santas māsa.
"Tā kā turpat, pāri ceļam, sākas dabas lieguma teritorija, viesojoties pie māsas, mēs šad un tad dodamies pastaigās pa skaisto Līgatnes upes ieleju. Viens no mūsu pastaigas maršrutiem veda gar pamestajām Ķempju dzirnavām, gar Līgatnes upi un augšup kalnā. Jāatzīst, ka tajā reizē apkārtne mūs apbūra īpaši – varētu pat apgalvot, ka pie Ķempju dzirnavām ir viena no skaistākajām ainavām Latvijā – īsta Latvijas Šveice. Protams, no pašām dzirnavām gan pāri nekas daudz nav palicis."
Tieši īpašā aura un skaistā ainava abus saderinātos ļoti vilinājusi turp atgriezties pēc bildinājuma, kad laiks bijis detalizētākai plānošanai. "Bija vasaras sākums, zāle bija saaugusi gara, tilts pāri upei bija pazudis. Pārejot upi, izbrienot zāli un uzkāpjot kalnā, mūsu iedomātajā ceremonijas vietā pavērās negaidīts skats – rukši bija rakņājušies un atstājuši bedres sūnā. Tā kā gājiens bija diezgan sarežģīts un mūsu plānoto kāzu viesu vidū bija arī vecāka gada gājuma cilvēki, tad nolēmām pameklēt vēl kādus citus mežus, šķita, ka Līgatnē tādiem jābūt daudz. Tad nu vienu dienu braukājām pa Līgatnes apkārtni, meklējot kaut ko līdzīgu iecerētajam. Vienā nebija tādas sūnas, kā gribētos, citam pārāk tuvu ir apdzīvotas vietas utt. Jo vairāk mežu apskatījām, jo pārliecinātāki kļuvām, ka Ķempju mežs ir īstais un ka tā ir vieta, kurā vēlamies pulcēt savus tuvos cilvēkus. Garais pārgājiens ļautu viesiem izbaudīt šīs vietas burvību," par saviem kāzu plāniem stāsta Santa.
Labāks miegs ar aizlīmētu muti? Eksperti par jauno gulēšanas tendenci 
