To savā grāmatā "Kā izaudzināt laipnus bērnus" skaidro Likona. Zemāk iepazīsties ar eksperta ieteiktiem veidiem, kā izrādīt un saņemt cieņu.
Cieni savus bērnus
Izrādi patiesu interesi par to, ko domā un jūt tavi bērni. Liec viņiem atraisīties. Iedrošini viņus paust savas domas, gaumi un jūtas. Kad viņi to dara, klausies – ar savu attieksmi rādot patiesu interesi. It īpaši tad, kad viņi pauž viedokli, kas atšķiras no tavējā, lieto "aktīvo klausīšanas metodi", tā parādot, ka esi dzirdējis un sapratis bērnu sacīto ("Labi, tātad tu jūti, ka...").
Gaidi cieņu
Vajadzētu būt skaidrībai, ka ģimenē tiek gaidīta cieņa. Bez tās nekas nenoritēs labi. Lieto tādus vārdus kā "cieņpilns", "nerespektējošs", "pieklājīgs" un "rupjš", lai ģimenē izveidotu kopīgu cieņas valodu. Dod pāris piemērus, kā skan jūtu izpaudums cieņpilnā veidā un kā izklausās, kad persona runā, neizrādot cieņu.
Izskaidro bērniem savu politiku attiecībā pret cieņu
Ja esi agrāk ļāvis bērniem tikt cauri sveikā pēc necieņas izrādīšanas, iespējams, viņi pat neapjauš, ka izturas ar necieņu. Satiecies ar viņiem kādā mierīgā brīdī un izskaidro jauno politiku – prasību pēc cieņas visā ģimenes saziņā.
Pievērs uzmanību tam, kā izskan cieņas un necieņas izpaudumi
Pieprasi cieņu bērnu sacītajā gan pēc satura, gan pēc toņa, kādā viņi to saka. Pacelta balss ne vienmēr nozīmē necieņu ("Mammu, tu nerīkojies taisnīgi!"). Turpretī sarkastisks tonis gan par to liecina.
Necieņas pilnu uzvedību iznīcini jau dīglī
Reaģē nekavējoties: "Tas neliecināja par cieņu,", "Kādā tonī tu runā?!" vai "Lūdzu, pasaki to vēlreiz, – un papūlies to izdarīt ar cieņu."
Runā bargā tonī, reaģējot uz jebkādu necieņas izpaudumu
Tavai reakcijai vajadzētu sūtīt skaidru vēstījumu: "Tu atrodies bīstamā teritorijā – tūlīt pat atkāpies."
Lieto pārtraukumu vai citu atbilstošu līdzekli, ja tavs bērns neizbeidz nerespektējošu uzvedību
Pasaki bērniem, – ja viņi runās, neizrādot cieņu, tu viņiem vienu reizi aizrādīsi ("Kas notiks, ja turpināsi runāt, neizrādot cieņu?"). Ja viņi neņem to vērā, jābūt atbilstošām sekām (piemēram, "Ej uz savu istabu un nāc atpakaļ, kad varēsi par to runāt ar pienācīgu cieņu"). Attiecībās ar pusaudzi tu, iespējams, drīzāk gribēsi aiziet prom no sarunas, nekā pielietot pārtraukumu fiziskas pretestības gadījumā. Risinājuma atslēga ir darīt zināmu, ka uzvedība nav respektējoša, un beigt sarunu, nevis ļaut tai eskalēties.
Esi stingrs, tomēr saglabā mieru
Pašapzinīgu vecāku izturēšanās vienmēr ir mierīga, skaidra, koncentrēta un uzstājīga (kaut gan pienācīgs vecāku sašutums – tomēr ne aizvainojošs – reizēm ir nepieciešams un attaisnojams).
Apturi nerespektējošu uzvedību ikvienā gadījumā – bez izņēmuma
Tikai tā bērns sapratīs, ko tu no viņa gaidi un ko nozīmē uzvedība, kuru tu vēlies izskaust. Negaidi, ka rupjība tūlīt tiks izbeigta, tā drīzāk pastāvīgi samazināsies.
Ja problēma ir hroniska un šīs stratēģijas nedarbojas, padomā par ģimenes terapiju
Ja abi vecāki nav vienisprātis, kā tikt galā ar necieņu, apdomā – varbūt ir vērts meklēt profesionālu palīdzību, lai izstrādātu vienotu pieeju. Svarīgi ir arī tas, lai jūs izturētos viens pret otru ar cieņu pat, un jo īpaši, – konflikta vai nesaskaņu laikā. Ja bērni redz, ka jūs neizturaties ar cieņu viens pret otru, visticamāk, viņi to uztvers kā paraugu un uzvedīsies tāpat.
"Uzsveru, ka ļoti liela nozīme ir cieņai kā paraugam visās ģimenes savstarpējās attiecībās. Intervējot vecākus, es vienmēr viņiem jautāju: "Ko jūsu vecāki darīja, lai palīdzētu jums izveidot labas vērtības un labu raksturu?" Cilvēki runā par daudz ko, tostarp par vecāku mīlestību, augstiem standartiem, stingru disciplīnu un gudrību par to, kā dzīvot. Taču visbiežāk atbilde ir vienkārša: "Viņi rādīja labu piemēru"," apliecina Likona.
Kā stāsta psihologs, – kāda māte atcerējās vecāku cieņu vienam pret otru, viņu laipnību pret citiem un neviltoto interesi par cilvēkiem un apkārtējo pasauli: "Mani vecāki nebija perfekti, taču viņi cienīja viens otru un bērnu audzināšanas jautājumos atbalstīja viens otru. Mūsu ģimenē neviens nelamājās. Māte allaž palīdzēja citiem. Tēvs izturējās ārkārtīgi laipni pret cilvēkiem un dzīvniekiem. Abi mani vecāki patiesi interesējās par to, kā cilvēki dzīvojuši agrākajās paaudzēs un dažādās kultūrās. Viņi bieži pauda uzskatus par sabiedrības jautājumiem".
Likona uzsver, – rādot piemēru, kā izturēties ar cieņu, jāpadomā, kā mēs sarunājamies ar un par cilvēkiem gan ģimenē, gan ārpus tās.
- Vai mēs izturamies pret dzīvesbiedru ar cieņu pat tad, kad neesam vienās domās?;
- Vai mēs piedodam un salabstam drīz pēc strīda – vai arī glabājam dusmas un aizvainojumu un varbūt pat nesarunājamies? Pētījumi rāda, ka veselīgām ģimenēm ir savi "samierināšanās rituāli", kas ļauj tām ātri salīgt mieru;
- Vai mēs vairāmies teikt ko nerespektējošu un nelaipnu par radiniekiem, draugiem, kaimiņiem un skolotājiem?
Šie visi ir svarīgie paņēmieni, kā veidot cieņu, saka Likona.
Raksts tapis pēc Tomasa Likona grāmatas "Kā izaudzināt laipnus bērnus un pretī iemantot cieņu, pateicību un laimīgāku ģimeni" (izdevniecība "Avots", 2019.)
