Atšķirības kļūst redzamākas. Kā mainās pāra attiecības pēc bērna piedzimšanas
Foto: Shutterstock

Bērna piedzimšana, iespējams, ir viens no spēcīgākajiem pāra dzīves pārdzīvojumiem, kas satricina iedibināto rutīnu un pārbauda attiecības. Tomēr ir pāri, kuri uzskata, ka bērns stiprinās un sakārtos viņu attiecības. Kā mainās pāra attiecības, ģimenei pieaugot, un citi aktuālie jautājumi jaunajiem vecākiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Par to portāla'"Delfi.lt" spriež Lietuvā populāra blogere Brigita Ercē un psiholoģe Rasa Vaicekauskiene.

Sāpīgi atzīt, bet bērna piedzimšana dažkārt kļūst par pāra šķiršanās iemeslu. Kāpēc tā notiek?

Es domāju, ka šķiršanās iemeslu ir tikpat daudz, cik pāru. Man arī ir sajūta, ka bērna piedzimšana pati par sevi nekļūst par šķiršanās iemeslu, drīzāk tikai atmasko un saasina esošās attiecību problēmas. Tāpat kā zobārsts pēc apskates nosauc labojamos zobus, arī attiecībās ir posmi, kad, saskaroties ar nopietnākiem izaicinājumiem, ieraugāmi "robi". Tā kā mēs reti sagaidām, ka mūsu zobiem nekad nebūs nepieciešama apkope un nekad nebūs caurumi, mēs izvēlamies tos salabot vai kopt tos rūpīgāk. Tomēr mums bieži ir atšķirīga uztvere par attiecībām. Mūsdienu kultūra, sociālie mediji un nozare, kas vērsta uz cilvēkiem, kuri ilgojas pēc mūžīgas un beznosacījumu mīlestības, liek domāt, ka attiecībām ir jānotiek pašām no sevis, tās var būt ideālas un padarīt mūs laimīgus.

Vienīgais noteikums par attiecībām pēc bērna piedzzimšanas, ir tāds, ka noteikumu nav.

Nav pārsteidzoši, ka pēc bērna piedzimšanas pāri bieži pārdzīvo lielāku vai mazāku krīzi, ko pavada stiprs nemiers, spriedze, nedrošība, apjukums, izmisums, kad pāra ierastie funkcionēšanas veidi vai pieejamie resursi vairs nedarbojas. Proti, attiecības, kas līdz šim veiksmīgi pastāvēja pašas no sevis, pēkšņi pārstāj "notikt pašas no sevis" un sāk prasīt mērķtiecīgas pūles, zināmu pārorientēšanos. Šādas izmaiņas, it īpaši, ja tās ir negaidītas un nekādā veidā nav savienojamas ar ārkārtīgi lielām cerībām, var ļoti biedēt un radīt vēlmi bēgt. Tomēr krīze nozīmē arī iespēju. Dažas valodas to ļoti labi parāda. Piemēram, grieķu valodā šis vārds nozīmē "pagrieziena punkts", ebreju valodā tas nozīmē vietu, kur dzimst jauna dzīvība, ķīniešu mēlē tas nozīmē draudus un iespēju vienlaikus.

Attiecību krīze neizbēgami ir pārmaiņas – pārmaiņas, kad tiek pārtraukta ierastā dzīves gaita, un šī pauze nav ne patīkama, ne viegla. Tomēr tai ir arī bezgalīgs transformācijas, izaugsmes un brieduma potenciāls. Izvēlēties to lietot ir drosmīgi, jā, darbs nav viegls, bet atlīdzība ir uzmanības vērta. Domāju, ka dziļi sirdī daudziem ir vēlme kopā novecot, taču ne vienmēr tiek domāts, ka ceļš uz to ir bruģēts ar apzinātām, reizēm diezgan grūtām izvēlēm.

Pēc bērna piedzimšanas vismaz pirmos mēnešus šķiet, ka randiņiem laika neatliek. Tāpat maz pievēršam viens otram kvalitatīvas uzmanības. Nav pārsteidzoši, ka cieš arī pāra intīmā dzīve. Vēl vairāk – audzinot mazuli, sievietēm bieži vien pat netrūkst tuvības vai viņas to nevēlas. Tādēļ viņas var piedzīvot vainas apziņu, nepietiekamības sajūtu, satraukumu par attiecībām vai pat bailes no pamestības. Cik pamatotas ir šīs bailes? Kādi ir draudi, atsakoties no intīmās dzīves?

Manuprāt, šis jautājums atklāj ļoti svarīgu, bet bieži vien aizmirstu tēmu. Domāju, ka jautājuma slepenību nosaka jau iepriekš minētie vainas un kauna pārdzīvojumi saistībā ar šo tēmu. Ir biedējoši to atzīt sev, nemaz nerunājot par savu baiļu izteikšanu skaļi. Mēs saskaramies ar zināmu paradoksu, kad tik reti pieminēta tēma kļūst, iespējams, par galveno kritēriju personisko attiecību vērtēšanā. Nereti cilvēki mēdz neapzināti pieņemt, ka tas, vai mīlējamies, cik reižu mīlējamies, ir noteikts attiecību apmierinātības rādītājs. Tāpēc nemaz nav pārsteidzoši, ka tuvības trūkums ir biedējošs, dara bažīgu un saistīts ar attiecību problēmām, par kurām lielākā daļa atbildības gulstas uz sievietēm. Tomēr ir dažas lietas, kas liek justies daudz mierīgākiem.

Atbrīvojušies no noteikumiem – kuram ģimenē pieņemts gatavot, kuram rūpēties par bērnu, kam - veidot karjeru, esam radījuši neierobežotu izvēļu pasauli, taču par šo brīvību maksājam zināmu cenu – par visu ir savstarpēji jāvienojas. Tas nav tik vienkārši – mēs neesam pieraduši un vēl nezinām, kā to izdarīt.

Bieži vien vainas apziņa rodas tikai kā sekundāra sajūta, kas paredzēta, lai kontrolētu situāciju, lai nenotiktu kaut kas slikts. Zem tā bieži slēpjas dažādas bailes. Ir vērts pajautāt sev – no kā man ir bail? Varbūt ir bail, ka attiecībās vairs nebūs kaisles? Varbūt man ir bail, ka otrs mani pametīs? Vai arī – vai tagad tā būs vienmēr? Vai mīlestība ir beigusies? Kad nosaucam bailes vārdā, dalāmies tajās ar savu partneri, mūsu bailes it kā izgaist – tās zaudē lielāko daļu enerģijas un vairs nekontrolē.

Atšķirības kļūst redzamākas. Kā mainās pāra attiecības pēc bērna piedzimšanas
Foto: Shutterstock

Pēc bērna piedzimšanas sievietes ķermenis arī veic neticamu darbu. Īsāk sakot, evolūcija pasargā sievietes no tuvības, lai palīdzētu rūpēties par bērnu un novērstu priekšlaicīgu grūtniecību. Šim nolūkam organisms pakļauj visu hormonālo sistēmu: pēc dzemdībām sievietes organismā ievērojami pazeminās estrogēna līmenis un zīdīšanas laikā strauji veidojas prolaktīns, kas stimulē piena ražošanu un vēl vairāk samazina estrogēnu. Turklāt smadzenes pārpludina mīlestības hormons oksitocīns, kas tiek vērsts tieši uz mazuli. Nezinu, vai ir vērts atgādināt, ka bez šiem fizioloģiskajiem procesiem mamma režīmā "24/7" dežurē, ražo pienu, nemitīgi pieskaras mazulim, samīļo viņu, skūpsta, nēsā. Nav pārsteidzoši un pat ļoti normāli, ka dienas beigās gribas pieglausties, saritināties – iegūt apskāvienus pašai.

Droši vien nevienu nepārsteigšu, kad teikšu, ka tuvībai jābūt patīkamai un to nevar uzspiest. Piespiežot to darīt, ķermenis ne tikai nepateiksies, bet kļūs vēl saspringtāks, noslēgtāks un būs nepieciešams daudz laika, maiguma pret sevi un pacietības, lai atkal izpelnītos viņa uzticību. Jebkāda piespiešana attiecībās rada daudz būtiskāku risku nekā atklāta atzīšana, ka neesmu gatava, man nav resursu vai es vienkārši nevēlos to darīt šobrīd. Kad tas ir izteikts un pieņemts, var spert soli tālāk un kopā jautāt, kā var raisīt aizraušanos attiecībās. Ir arī vērts paturēt prātā, ka intimitāte nav tikai sekss. Ir daudz citu veidu, kā piedzīvot tuvību ar partneri. Reizēm muguras noglāstīšana, pēdu masāža, ilgs apskāviens vai rīta skūpsts var nozīmēt daudz vairāk un ienest attiecībās tik ļoti gaidīto kaislību. Situācijas dramatismu izkliedē arī apzināšanās, ka šis ir tikai noteikts dzīves periods. Savstarpējās attiecības nav statiskas. Tieši otrādi – tās ir cikliskas, nemitīgi mainās, vienu sezonu nomaina cita, un tas ir lieliski – tas nozīmē, ka dzīve notiek!

Kādi, jūsuprāt, ir pamatnoteikumi labu savstarpējo attiecību uzturēšanai pēc bērna piedzimšanas?

Laikam vienīgais noteikums ir tāds, ka noteikumu nav. Pāru attiecības pēdējo desmitgažu laikā ir piedzīvojušas būtiskas izmaiņas. Ilgu laiku viss bija ļoti vienkārši un skaidri – gadsimtiem senas tradīcijas, reliģija bija iedibinājusi noteikumus, kā vīrietim jāsazinās ar sievu, bet sievai ar vīru, bērniem ar vecākiem, vecākiem ar bērniem. Nebija jāpieņem lēmumi par to, kurš būs galvenais apgādnieks, kura karjera svarīgāka, kurš naktī celsies, lai pabarotu bērnu vai kurš gatavos ēst. Atbrīvojušies no šiem noteikumiem, esam radījuši neierobežotu izvēļu un iespēju pasauli, taču par šo brīvību maksājam zināmu cenu – par visu ir savstarpēji jāvienojas. Tas nav tik vienkārši – mēs neesam pieraduši un vēl nezinām, kā to izdarīt. Tomēr vēlme un gatavība atklāti komunicēt pārī ir viens no būtiskākajiem ilgtspējīgu attiecību garantiem.

Komunikācijas nozīme īpaši izpaužas, kad pāris saskaras ar izaicinājumiem – viena no lietām, ko pāri pamana pēc bērna piedzimšanas, ir tas, ka partneru personiskās atšķirības ir acīmredzamākas nekā jebkad agrāk. Nereti tās domstarpības, kas attiecību sākumā bija pamats iemīlēties un otru apbrīnot, sāk kaitināt vairāk nekā jebkad un kļūst par cēloni konfliktiem. Tas, kā mēs atšķirīgi reaģējam uz šo mazo, smalko būtni un notikumiem jaunajā situācijā, var ne tikai pārsteigt, bet arī nobiedēt. Brīvs, spontāns, radošs partneris pēkšņi kļūst otra acīs pārāk neuzmanīgs, bezatbildīgs, nekārtīgs, bet gādīgais plānotājs un rēķinātājs kļūst garlaicīgs un pārāk paredzams. Var rasties šaubas – vai es vispār šo cilvēku izvēlējos? Taču, visticamāk, izvēlējies gan – cilvēka zemapziņa, būdama bezgala gudra, smalki virza cilvēku uz to, kā viņam trūkst. Šķiet, ka tas rada magnētisku pievilcību starp noteiktas kvalitātes pretpoliem, dodot iespēju piedzīvot abus polus ar savu otro pusīti. Šeit slēpjas daļa no atbildes – tā vietā, lai baidītos no šīm atšķirībām, var mēģināt atrast veidus, kā tās varētu papildināt. Spēja paciest un novērtēt citādību ļoti kopj un bagātina attiecības.

Attiecības, kas līdz šim veiksmīgi pastāvēja it kā pašas no sevis, pēkšņi pārstāj "notikt pašas no sevis" un sāk prasīt mērķtiecīgas pūles, zināmu pārorientēšanos.

Der atcerēties arī – pirms dalīties mīlestībā, uzmanībā un maigumā ar otru, pašiem tam jāpiemīt, citādi nebūs, ko dot. Te ir vieta radošumam, uzdodot sev jautājumu, kas ir tās lietas, kas tevi piepilda, ļauj atgriezties pie sevis, vismaz uz brīdi aizmirst par "mātišķajiem" un "tēvišķajiem" pienākumiem. Bieži vien labi noder iziešana no mājām – uz masāžu, kafijas iedzeršana ar draugu, basketbola spēle, kino. Reizēm nevajag daudz, lai atgrieztos pavisam citādāks – svaigs, ar vieglākām domām. Svarīgi ir arī kopīgi rituāli – piemēram, mēneša pirmajā sestdienā vēlās brokastis baudiet tikai divatā. Mājās rituālus ir grūtāk īstenot, un kopā pavadītais laiks atgādina, ka esat daudz vairāk nekā tikai vecāki.

Atšķirības kļūst redzamākas. Kā mainās pāra attiecības pēc bērna piedzimšanas
Foto: Shutterstock

Visbeidzot, apmierinātību ar attiecībām un savu partneri bieži vien palielina apziņa, ka viens cilvēks nevar nodrošināt to, ko var nodrošināt dažādi sociālie avoti. Gaidīt, ka partneris būs jēgas, aizraušanās, dziļas saiknes un pašrealizācijas avots, būtu gan negodīgi, gan nereāli. Atklājot dažādus veidus, kā piedzīvot tuvību, draudzību, var atbrīvot attiecības no nereālām cerībām un piedzīvot lielāku piepildījumu.

Ko jūs ieteiktu vai kā mierinātu ģimenēm, kuras jūt, ka atrodas attiecību krastā un nopietni apsver iespēju iet katrs savu ceļu?

Es gribētu teikt, ka viņi nav un nedrīkst būt vientuļi. Ne tikai tāpēc, ka tūkstošiem citu pāru piedzīvo līdzīgas problēmas, bet arī tādēļ, ka viņiem nevajadzētu ar tiem tikt galā vieniem. Ir normāli saskarties ar nopietniem izaicinājumiem vai apsvērt šķiršanos – nevajag baidīties no līdzīgām domām un apsvērumiem. Attiecību krīze nenozīmē, ka pāris ir vājš, nespēj tikt galā ar izaicinājumiem. Krīze ir veselīga cilvēka reakcija uz ļoti svarīgu, nozīmīgu notikumu. Vēl vairāk, stiprs pāris nav tas, kurš nepaklūp, bet gan tas, kurš iziet cauri pārbaudījumiem. Iespējams, ka viens no izšķirošajiem brīžiem ir tas, ko mēs nolemjam darīt ar šo grūto pieredzi – palikt vieniem savās ciešanās, līdz vairs nespējam ciest, vai uzdrīkstēties lūgt palīdzību un meklēt jaunus, iespējams, līdz šim nezināmus veidus, kā radīt veselīgas, abus apmierinošas attiecības. Ar savstarpēju vēlmi un apņēmību ar profesionāļa – psihologa, psihoterapeita – palīdzību krīzes situācijas spēku var pārvērst spēkā, kas maina un atjauno attiecības.

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lasi vēl
 
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.