Būt ieslodzītam traumatiskā ģimenes scenārijā jeb kā vecāki var sagandēt bērna dzīvi
Foto: Annie Spratt / cc

Vecāki saviem bērniem var vien šķist ideāli, bet patiesībā arī viņiem ir savi trūkumi, kompleksi, vājības. Kā tas ir – piedzīvot bērnību ar nebūt ne ideāliem vecākiem un ko darīt ar traumatisko pieredzi, kas ar to saistīta? Nē, nav obligāta "pieņemšana", "piedošana", "pateicība" vecākiem: ikvienam ir tiesības uz jebkurām jūtām pret saviem radītājiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Droši vien, ka daudziem būtu ko pastāstīt psihoterapeitam par attiecībām ar vecākiem. Jo mēdz taču gadīties, ka bērnība ne vienmēr ir bezrūpīga – diemžēl, bet psiholoģiska rakstura traumas nav nekas neparasts. Praktizējoša psiholoģe Jeļizaveta Musatova portālā "Vospitaj" stāsta par sešiem traumatiskiem ģimenes attiecību tipiem, kuri ir visai izplatīti: piemēram, dzīvojot līdzās ar vēsiem, narcistiskiem vai infantiliem vecākiem.

Bērns sāk runāt agrāk, nekā iepazīst valodas noteikumus. Tāpat arī mūsu priekšstati par sevi un pasauli, tieksmēm un reakcijām, spējām veidot attiecības attīstās vēl līdz tam, kā mēs iemācāmies pašanalīzi un refleksiju.

Personības veidošanā nopietnu lomu ieņem attiecības ar vecākiem un ģimenes noteikumi, turklāt gan tiešie un ne tik izteiktie. Aptuveni ap sešu gadu vecumu šīs attiecības un priekšstati jau mūsos tiek "ielikti" kā īpašas iezīmes, kuras nosaka visu mūsu tālāko dzīvi. Un, ja tu vēlēsies tās mainīt, tad nāksies daudz un cītīgi piestrādāt, tostarp kopā ar psihologu.

Ilgu laiku vecāki savus bērnus audzināja dažādu traumu gūšanai labvēlīgā augsnē, jo mammas un tēti savas atvases, visbiežāk, audzināja intuitīvi, vadoties no minējumiem un visiem iespējamiem stereotipiem.

Bet literatūra par psihes uzbūvi, bērnu un vecāku attiecībām, bērnu audzināšanu un dažāda veida psiholoģisko palīdzību pieejama kļuva nepavisam ne tik sen.

Mūsu vecākus veidoja viņu vecāki. Bet viņu – arīdzan vecāki... Laika griežos katrai paaudzei ir savi modeļi, priekšstati un noteikumi, kognitīvās stratēģijas, aizsardzības mehānismi – un savam laikam raksturīgā traumatiskā pieredze. Viss šis prasmju kopums, mainoties paaudzēm, tiek nodots no vecākiem – bērniem.

Kā uzsver psiholoģe, mēs esam garas ķēdītes "produkts", kurā arī mūsu vecāki ir tieši tāds pats posms. Un viņiem, visticamāk, arī ne īpaši ir paveicies ar bērnību.

Konflikti, robežu testēšana (bet tātad arī to pārkāpšana), sarūgtinājumi un aizvainojumi gadās katrās bērnu – vecāku attiecībās. Bet ja bērns saņem atbalstu, rūpes, cieņu, bet viņa pārdzīvojumi, intereses, gūtā pieredze tiek atzīta par svarīgu un vērtīgu – proti, ja vecāki bērnam sūta signālu "tu esi vērtīgs un mīlēts, un mēs priecājamies, ka tu esi", – negatīvā pieredze vienkārši paliek kā pieredze. Iespējams, pieaugušais par to atcerēsies, piemēram, terapeitiskā seansā, bet diezin vai pie tās būs jāpiestrādā mēnešiem ilgi (vai pat gadiem ilgi).

Atšķirība starp pieredzi un traumu ir tāda, ka pieredze, pat sāpīga, ir izdzīvota, izjusta, pārstrādāta un integrēta cilvēka psihē. Bet psiholoģiska trauma rodas tur, kur pārdzīvojumi un integrācija nav notikusi, jo tam nav pietikuši iekšējo resursu.

Būt ieslodzītam traumatiskā ģimenes scenārijā jeb kā vecāki var sagandēt bērna dzīvi
Foto: Shutterstock

Nav izdevies apturēt notiekošo, nav bijusi iespēja uz to noreaģēt un pilnībā izdzīvot savas jūtas, vai arī cilvēks vēl ir bērns! Tātad, – viņš nav ticis galā ar piedzīvoto situāciju, jo fiziski un psiholoģiski vēl tai nav bijis gatavs, skaidro psiholoģe Musatova.

Terapeitiskais darbs ar bērnu – vecāku attiecībām bieži vien ir ilgstošs, pakāpenisks un ļoti saudzējams. Viens no iespējamiem etapiem – prasme paraudzīties uz vecākiem no ārēja novērotāja pozīcijas, bet nevis – bērna. Tas palīdz vecākos ieraudzīt parastus cilvēkus, kurus veidojusi ģimene un vide, – un pakāpeniski un patstāvīgi izlemt, kā uztvert attiecības ar viņiem tieši šodien.

Tas nebūt nenozīmē obligātu "pieņemšanu", "piedošanu" un "pateicību" vecākiem: tev ir tiesības uz jebkurām jūtām pret viņiem – no pateicības līdz naidam, no piedošanas līdz aizvainojumam.

Galvenais – pacensties vairāk uzzināt par vecākiem un par to, kādēļ viņi rīkojušies tā, bet nevis citādi, – lai saprastu, kā dzīvot tālāk ar tavā bērnībā iegūto bagāžu un kā atbrīvoties no traumu nastas.

Lūk, psiholoģe turpinājumā iepazīstina ar sešiem tipiskiem traumatiskiem ģimenes scenārijiem, un skaidro, kādēļ tie rodas, kā arī sniedz padomus, kā neitralizēt to ietekmi uz tavu dzīvi šodien!

"Vēsie" vecāki un viņu nemīlētie bērni


Ja vecāki ir emocionāli nepieejami un vēsi, bērni dažreiz dara visu, lai saņemtu kaut mazumiņu siltuma un mīlestības: cenšas būt vislabākie, ērtākie, paklausīgākie. No viņiem izaug visiejūtīgākie, gādīgākie, atbildīgi altruisti – pilnībā pārguruši, nomocīti un nelaimīgi.

Ja tavi vecāki auguši tādā ģimenē – ar emocionāli vēsiem pieaugušajiem, kuri nav izrādījuši mīlestību un rūpes, vai pastāvīgi nav bijuši klātesoši arī fiziskā nozīmē, – tad pašu bērns var kļūt par viņu cerību uz mīlestību.

Pieaugušajos, kuri nav saņēmuši pietiekami daudz siltuma no vecākiem bērnībā, turpina dzīvot bērns, kurš kāri gaida, kad viņu "iemīlēs pa īstam". Kad parādās mazais cilvēciņš, kurš mīl bez nosacījumiem, vecāki ir gatavi viņam dot un dot. Taču apmaiņā pret to sagaida, ka bērns viņus mīlēs mūžīgi un uz visiem laikiem paliks blakus, lai aizpildītu iekšējo tukšumu un kompensētu nemīlēta bērna sajūtu.

Šādu vecāku pasaules ainiņā visbriesmīgākais, ko var izdarīt bērns, – izaugt un kļūt patstāvīgs (pirmkārt jau, psiholoģiski).

Bieži vien, centienos atdalīties no tādiem vecākiem, jau pieaugušie bērni izjūt vainas sajūtu: viņi jau ir noticējuši, ka viņu klātbūtne vecākiem ir vitāli nepieciešama un ka bez viņiem nevar iztikt, – separācija (atdalīšanās) vecākus varētu nogalināt.

Kā dzīvot tālāk. Ja vecāki uzskata tevi par vienīgo mīlestības avotu viņu dzīvē, atgādini sev, ka tev ar to nav nekāda sakara – tu ne pie kā neesi vainojams: tava mamma un tētis gaida nevis no tevis mīlestību, bet gan no saviem vecākiem. Tieši viņiem bija jāsniedz siltums, rūpes un atbalsts, un tā trūkums viņu iekšējā pasaulē radīja izsalkušu, melnu caurumu.

Pat ja tu "barosi" otru cilvēku visu mūžu, tas nemainīs viņa bērnību un neizdziedēs traumas. Atceries: vainas sajūta nebūt ne obligāti saka tev patiesību – tev ir tiesības uz personīgo dzīvi. Ja tavi vecāki ir bijuši "vēsi un klātneesoši", samierinies ar to, ka, iespējams, nekad nesagaidīsi no viņiem siltumu.

Parūpējies par saviem "melnajiem caurumiem" un uzņemies atbildību par to sadziedēšanu: izsēro savu neideālo bērnību, apraudi to, pārdzīvo cerības par mīlestības no vecākiem saņemšanas zaudējumu.

Protams, kā atzīmē psiholoģe, pateikt šo visu ir neizmērojami vieglāk, nekā iziet garu ceļu no sērām līdz savas esības atdalīšanās no vecākiem un neatkarības iegūšanas no viņiem. Dažiem palīdz stāsti par to, kā citi cilvēki tikuši galā ar līdzīgu pieredzi, dažiem – kas cits, – katram jāatrod piemērotākais ceļš.

Sevi nerealizējušie vecāki un viņu bērni ar jau iepriekš saplānoto dzīvi


Ja vecāki sevi nav realizējuši profesionālajā jomā, attiecībās un citās sfērās, viņi var no bērniem pieprasīt, lai tie atbilstu viņu nepiedzīvotajam ideālajam scenārijam.

Nereti tādās ģimenēs ir stingras prasības pret bērnu nodarbēm, mācībām, profesijas un partnera izvēli. Bērna "nepareizās" intereses un vēlmes tiek apspiestas, "nepiemērotas" iepazīšanās – izjauktas.

Citiem vārdiem sakot, tiek iznīcināts viss, kas apdraud vecāku iedomāto scenāriju, norāda psiholoģe.

Pieaugušā vecumā par šādām attiecībām tu vari atcerēties nevis kā tavu interešu apspiešanu, bet kā pilnīgu harmoniju ar vecākiem: "Mēs vienmēr bijām līdzīgi un domājām vienādi".

Un tikai ar laiku tev var nākt apziņa, ka tā nemaz nebija harmonija... Attiecībās iztrūka tava personība – to nomainīja tēls, kuru sev audzināja vecāki.

Atzīt zaudējumu un sērot par to ir smagi. Daži cilvēki pieliek lielas pūles, lai nesaskartos ar cerību, plānu un sapņu zaudēšanas realitāti, un šim nolūkam pat izmanto savus bērnus. No malas tāda uzvedība izskatās pēc rūpēm par bērna nākotni, tomēr ar laiku tā pārvēršas pārmetumos: "Es visu dzīvi veltīju tev, bet tu...!".

Tādi vecāki patiešām ieguldās savos bērnos. Taču viņi gaida dividendes, līdzvērtīgas viņu "izpostītajai dzīvei": tagad bērnam savā dzīvē jānes upuri par viņu nerealizētajām ambīcijām.

Būt ieslodzītam traumatiskā ģimenes scenārijā jeb kā vecāki var sagandēt bērna dzīvi
Foto: Shutterstock

Kā dzīvot tālāk. Piešķir sev tiesības atdalīties. Tajā var palīdzēt divas lietas. Pirmkārt, personīgo robežu izpēte, pieredze to noteikšanā un aizstāvēšanā – un citu cilvēku robežu cienīšana. Otrkārt, interese par sevi: kas tu esi par cilvēku ārpus savu vecāku gaidām? Kas tev patīk, kas tevī raisa entuziasmu, ar ko tu vēlies nodarboties, ko tu jūti un kā reaģē dažādās situācijās, kāds ir tavs skatījums par dzīvi un vērtībām?

Tas viss ir nepieciešams, lai sāktu dzīvot savu personīgo dzīvi un pārstātu just tukšumu un bezjēdzīgu eksistēšanu, kurā tavi pūliņi vienmēr ir nepietiekami.

Pa ceļam, visticamāk, tu saskarsies ar vecāku protestu. Bet, jo biežāk tu paļausies uz personīgo izvēli un lēmumiem, jo spēcīgāka kļūs apziņa, – nepagūt dzīvot savu dzīvi tomēr ir briesmīgāk, nekā sarūgtināt vecākus.

Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

Attiecības ģimenē Bērnības traumas Bērnu audzināšana Ģimene Psihoemocionālā veselība Psiholoģija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form