No otrdienas, 12. jūlija, biedrība "OPEN Radošais Centrs" sadarbībā ar saviem draugiem un partneriem uzsāk video interviju ciklu. Tajā atklāti runās jaunieši, kuri gājuši cauri dzīves ellei, kā arī sociālo dienestu darbinieki un dažādi speciālisti. Intervijās tiks vērsta uzmanība uz robiem mūsu sistēmā, kā arī izgaismoti pieredzes stāsti.
Interviju cikla 1. epizodē stāsta galvenā varone ir kāda jauniete, kura saprotamu iemeslu dēļ vēlējās palikt anonīma.
2022. gada sākumā "OPEN Radošais Centrs" saņēma satrauktu zvanu no kādas jauniešu organizācijas, jo pie viņiem vērsās meitene, kura regulāri cieš no vecāku fizikas un emocionālas vardarbības. Viņas vecāki ir apmāti ar dažādām "reliģijām", viņu izvēles un apšaubāmās darbības ļoti negatīvi ietekmē jaunās sievietes dzīvi.
Pilnu jaunietes stāstu var skatīties video zemāk.
No skolas izņem "velnišķīgas programmas" dēļ
Jauniete piekrita izstāstīt, kāda bija viņas dzīve un kā viņa netika sadzirdēta. Lūk, fragments no viņas stāsta.
"Vecāki bija pret to, ka viņu bērns vērstos pēc kaut kādas medicīniskas palīdzības. Viņiem pastāvīgi bija kaut kādas problēmas un skandāli, kas skāra arī mani. Man bija bail atrasties mājās, atrasties kopā ar viņiem, un bez viņiem arī bija bail... Viss bija ļoti sarežģīti.
Es sākumā gribēju uz skolu, pēc tam mani izņēma, jo "skola ir neadekvāta un nenormāla vieta, uz kuru nedrīkst iet". Man burtiski aizliedza iet uz skolu. Mani izņēma desmitajā klasē, jo skolā ir "velnišķīga programma".
Mamma man bieži lika nodarboties ar tēta uzņēmuma grāmatvedību. To parasti vajadzēja darīt divos, trijos naktī, kad es gribēju gulēt, vai tad, kad es mācījos, darīju mājas darbus.
[..] Mana vecmāmiņa prasīja vecākiem, jautāja manam tēvam, kāpēc es neiešu uz skolu.
Atbildes vietā viņš sāka uz viņu kliegt, uzbruka ar dūrēm, un pēc tam pateica, ka viņā esot iemājojis dēmons.
Es mēģināju tēti pierunāt apstāties, nostājos starp viņiem, rezultātā mani nodauzīja gar visām sienām.
Bija ļoti sāpīgi. Es atsitos. Mani turpināja turēt, sist pret sienām un pēc tam atkal bija konflikts.
Mamma piesedza tēvu un teica, ka tā esmu es, kas viņu provocē uz tādām darbībām, ka viņš mani ļoti mīl.
Pēc tam no manis izdzina dēmonu, jo viņiem nepatika, ka es raudu.[..]
Beigās viņi ar māti sadevās rokās, sāka skaļi kliegt, izdzenot no manis dēmonu.
Man bija ļoti bail.
Mani draudēja sasiet un aizvest uz psihiatrisko slimnīcu pēc pāris diennaktīm, ja es nenomierināšos un nesalūzīšu.
Vēl tajā dienā, kad es raudāju, man taisīja ciet muti, lai es neraudātu.
Es nevarēju elpot.
Kādā brīdī tētis saprata, ka tas var novest līdz kaut kam kriminālākam kā draudēšana sasiet un bērna svaigēdāja nodošana psihiatriskajā slimnīcā.
Beigās viņš mani atlaida, draudēja, ka piekaus un sajuks prātā tāpat kā es.
Tādi skandāli bija ļoti bieži.
Tie varēja rasties no sīkumiem.[..]
Man tētis sevi uzskata par vegānu – svaigēdāju.
Tiesa, viņam "Facebook" rakstīts, ka viņš ir vegāns – svaigēdājs, taču ikdienā viņš pie savas mātes ēd gaļu.
Vienlaikus, uz manis varēja uzkliegt, ka es grēkoju, ēdienam vienkārši uzberot sāli.
Viņiem pašiem īsti nebija skaidrs, kad tieši un ko nedrīkst.
Varēja būt tā, ka viņi speciāli pirka gaļu un man tā bija obligāti jāēd.
Vai arī mēs to neēdam, un, ja viņi redz, ka es ēdu kaut ko, piemēram, no miltiem, saldu vai vārītu ēdienu, tētis uzskatīja, ka vārītu vispār nevar ēst vai dzert.
[..] Ja tētis uz ielas ieraudzīja, ka es dzeru sulu, tad mājās mani mājās varēja bārt par to, ka es grēkoju, kam sekoja skandāls.
Ar mammu bija tas pats, viņa uzskatīja, ka mēs neēdam gaļu, taču to varēja nopirkt.
Es pastāvīgi dzīvoju ar to, ka es nedrīkstu ēst, es nezināju, ko es drīkstu ēst.
Tāpat es nedrīkstēju ēst bez mātes piekrišanas, ja es ēdu bez viņas klātbūtnes, es biju nodevēja. Man bija jāēd, kad ēda viņa.
[..] Bija reizes, kad mēs brokastis ēdām piecos no rīta, bija reizes, kad deviņos, bija reizes, kad neēdām.
Dažreiz, kad mamma uztaisīja vakariņas, bija garšīgi, bet tas bija četros naktī, bet tētis uztaisa savas vakariņas, piemēram, picu, plācenīšus no pilngraudu miltiem. [..]
Savā starpā viņi pastāvīgi strīdējās. Mamma rupji lamājās un kliedza uz viņu. Viņa divas reizes bija krīzes centrā. Tā es uzzināju par krīzes centra esamību, divreiz mēs tajā bijām un divas reizes atgriezāmies.
[..] Mēs gājām prom no tēva, brīžiem viņš mammu piekāva, viņš kliedza, bija situācijas, kurās viņš kliedza uz mani. Viņš bojāja lietas, viņa bojāja viņa lietas.
[..] Otrajā reizē es ļoti raudāju, es pat nezināju, ka mēs atgriežamies, jo mamma teica, cik viņai ar tēti ir slikti. Viņa apsolīja sākt jaunu dzīvi. Teica, ka noīrēs dzīvokli. Mēs pat kaut ko pameklējām.
Viņa teica, ka pirmo reizi 16 gadu laikā iekārtosies darbā.
Beigās viņa to neizdarīja un pateica, ka es izjaucu viņas ģimeni.
Jaunietes atmiņu par bērnību gan ir labas.
[..] Es atceros, ka viņi ar mani pavadīja daudz laika. Ka es biju viņu uzmanības centrā. Es atceros, ka viņi mani mīlēja.
Pašā bērnībā, es atceros, ka mēs arī tēti klausījāmies kristiešu dziesmas. Es jutos komfortabli ar abiem vecākiem. Mamma mani baroja, mīlēja.
Par kovida laiku.
[..] Sākās attālinātās mācības. Pastiprinājās konflikti. Bija gadījumi, kad es esmu "online" nodarbībā, ar austiņām mēģinu kaut ko mācīties, man varēja aizvērt datoru, atņemt datoru. [..]
Varēja skaļi sarunāties, vērt vaļā logus, ieslēgt mūziku. Speciāli tajā vietā, kurā es mācos. [..]
Kad es lūdzu viņiem to nedarīt, sākas pārmetumi par toni, un atkal tika sagāztas manas klades, burtnīcas, zīmējumi.
Daudzas lietas bija iznīcinātas. Man bija apgaismojums, led lampa, tā tika saplēsta, kādas rotaļlietas, dāvanas, tas viss tika praktiski iznīcināts. Tāpat apģērbs.
Man tika teikts, ka mani ļoti mīl, taču es nevarēju normāli ēst, viņiem bija pastāvīgi konflikti, kuros es biju vainīga.
Es darīju mājas darbus – uzkopu, centos kaut darīt, mācījos, bet tas nebija pietiekami. Mamma mani bāra par to, ka es pārgāju uz citu skolu. Viņa ar to bija ļoti neapmierināta, jo tāpēc viņai it kā nav darba.
[..] Mans tētis pelna normālu naudu. Viņam ir savs uzņēmums. Taču viņš nemāk sakārtot grāmatvedību, vadīt uzņēmumu. Viņš var paņemt kaut ko uz parāda un parādu neatdot. Rezultātā parāds pieaugs un tētis ir "pa nullēm" ar algu un to, ko viņš varētu nopelnīt.
Mamma nodarbojās ar tēta grāmatvedību, viņa zina, kā tas ir jādara, viņa ir ļoti gudra. Viņa bieži lika man nodarboties ar tēta grāmatvedību, sakot, ka tas ir manis pašas labā.
To parasti vajadzēja darīt divos, trijos naktī, kad es gribēju gulēt, vai tad, kad es mācījos, darīju mājas darbus.
Es ļoti noguru, man bija slikti no viņu skandāliem, no tā, ka es neēdu laicīgi, maz guļu. Reizēm es varēju doties pie miera vien ap pulksten 8 no rīta.
[..] Es savus vecākus ļoti mīlu, taču viss kādā brīdī noveda pie tā, ka uzvedība palika pavisam neadekvāta. Tika plēstas drēbes, kas man ir uzvilktas. Mamma mani žņaudza, brīžos, kad viņa uzskatīja, ka es necienīgi ar viņu runāju.
Tādi brīži, kad es viņu "necienīgi ar viņu runāju", bija mani vienkārši lūgumi, piemēram, satikties ar saviem draugiem. Vai prasīju ēst, piedāvājot pašai pagatavot. [..] Es centos viņu atbalstīt, viņa mani uzskatīja par savu draudzeni, bet kad viņai kaut kas nepatika, viņa uzskatīja mani par nodevēju, uzskatīja, ka es viņu ienīstu un bojāju viņai dzīvi.
Skandāls 5G torņa dēļ
Viņa bēga no mājām gandrīz bez apģērba. Tas varēja skandālu un citu iemeslu dēļ, piemēram, 5G torņu dēļ. Viņai pirms četriem gadiem parādījās kaut kāda trauma mugurkaulā, pēc kā viņa, iespējams, pieņēma, vai pa tiešām tā ir – ka viņa dzird skaņas galvā.
Viņa bija devusies pie speciālistiem, lai atrisinātu muguras problēmas. Tas nebija nekas sarežģīts, to atrisināja, visam bija jāuzlabojas. Bet viņa teica, ka tas ir starojums, ko viņa dzird.
Viņi ar tēti atbildes meklēja internetā. Vainīgie bija torņi – 5G. [..]
Šis starojums bija viens no iemesliem, kāpēc mani izņēma no skolas. Jo centrā galvenokārt ir 5G torņi.
Mani draudēja sasiet un aizvest uz psihiatrisko slimnīcu pēc pāris diennaktīm, ja es nenomierināšos un nesalūzīšu.
Nevarēju iziet uz ielas bez stāstiem par starojumu, kas nāk no torņiem, telefoniem. Logi tika aizklāti ar folliju.
Vecāki reizēm folliju nēsāja uz galvas, reizēm lika arī man to darīt. Lai gan paši kādos brīžos varēja to nedarīt. Viņi kādā brīdī varēja izdomāt, ka viņiem to nevajag. Pēc tam viņi man pārmeta, ka es logus neaiztaisīju ar folliju.
[..] Tad viņa varēja staigāt apkārt no četriem līdz astoņiem rītā, rupji lamājoties, jo viņu spīdzina torņi.
Tad viņa prasīja viņu nogalināt. Tas bija vairākas reizes. Viņa man lika skatīties internetā, kā ātrāk nogalināt cilvēku.
Es viņai atbildēju, ka es negribu viņu nogalināt, bet viņa saka, ka tā viņai būs vienkāršāk un labāk.
Es viņai skaidroju – ja es to izdarīšu, tad mani tētis nogalinās.
Es centos atrast kādas atrunas. No rīta es gribu gulēt, nestrādā smadzenes, nestrādā uz visiem 100 procentiem. Esmu nogurusi un nesaprotu, kas notiek, bet viņa grib, viņa man prasīja – nogalini mani – lai daru to tagad.
Mēs to atlikām kaut kad – uz vēlāku laiku.
16 gados saprata, ka kaut kas nav kārtībā
[..] 16 gados sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Es par to pateicu savai labākajai draudzenei. Pirms tam es viņai, praktiski nevienam nestāstīju par ģimenes problēmām. Viņa man teica, ka man jāzvana uz uzticības tālruni.
Jauniete gan svārstījās, kur meklēt palīdzību, turklāt viņas telefona saziņa tika kontrolēta.
[..] Pēc kāda konflikta es devos krīzes centra virzienā, kur mēs iepriekš bijām ar mammu, tur ir vecāki ar bērniem, devos augšā, lūdzu palīdzību, jo bija konflikts, es baidījos iet mājās. Proti, mani izdzina no mājas divpadsmitos.
[..] Ko izdarīja krīzes centrs? Es uzgāju uz augšējo stāvu, prasīju pēc sociālā darbinieka, audzinātāju, kas ir uz vietas. Es prasīju, vai ir iespējams izsaukt policiju, vai ko tamlīdzīgu. Taču man pateica, ka ir Covid pandēmija un neko nevar izdarīt.
Tad ieradās mani vecāki, katrs "pa savam" sāk kliegt uz manis, strostēt. Taču tas cilvēks, kas bija krīzes centrā, vienkārši stāv un skatās. Vecāki man fiziski neuzbruka, taču viņi kliedza, runāja par torņiem, vakcināciju, sakot, ja es vakcinēšos, es noslēgšu līgumu ar sātanu. Pārdošu dvēseli velnam.
Pēc tam viņi abi aizgāja. Es tam cilvēkam lūdzu kaut ko izdarīt. Viņš man prasīja, vai man ir kādi radinieki. Es teicu, ka es nevaru tur tagad braukt, vecāki mani atradīs. Es vispār nezinu, ko man darīt.
Man mājas ir bail, es nevaru iet mājās. Man turpina jautāt, vai man ir radinieki. Es jautāju, vai ir iespējams izsaukt policiju. Man saka, ka pašlaik nedrīkst, un turpina jautāt, vai man ir radinieki.
Es nezināju, ko man iesākt, es tur stāvēju kādas 40 minūtes. Pēc tam pēc manis atgriezās tēvs un jautāja, kas noticis. Es biju pārsteigta, ka viņam ir kāda prāta apskaidrība un izskaidroju situāciju saistībā ar mammu.
Viņš bija priecīgs, ka esmu ar viņu kopā, nevis ar mammu.
Beigās man tika piedāvāts palikt pa nakti pie pazīstama cilvēka, kurš man arī stāstīja murgus par Covid. Paziņa arī neguļ pa nakti, ir pret vakcināciju. Dzīvo tādu pašu dzīvesveidu kā mani vecāki.
Es pārnakšņoju, burtiski sēžot. Pēc tam es devos pie savas vecmammas, jo tēvs mierināja histērisko mammu. Viņa gribēja sevi nogalināt.
Trešajā dienā mamma sāka ar mani kontaktēties. Atļāva man padzīvot pie tantes, ar kuru agrāk viņi bija sastrīdējušies.
Es pēc tam tikos ar vecākiem. Mamma raudāja, sakot, ka es laikam esmu izaugusi. Teica, ka man piedod, un lūdza, lai es tikai neeju prom.
Noslēdzot visu, mēs turpinājām kontaktēties. Bija daudz neadekvātas uzvedības, taču es dzīvoju pie tantes pusotru mēnesi.
Es ēdu ēdienu, mācījos tālmācībā, normāli gulēju, tikos ar vecākiem katru dienu, katru dienu sazvanījos, kas man bija ļoti grūti. Tas bija optimāls risinājums, jo man bija 17 gadi. Es vairāk nevarēju dzīvot kopā ar vecākiem, jo man bija bail, tas bija nereāli.
No mammas un tēta puses regulāri bija draudi – mēs tevi tūlīt savāksim.[..]
Es viņiem teicu, ka arī es varu vērsties policijā. Viņi saprata, kas notiks, ja es vērsīšos policijā.
Es veicu Covid testu, jo biju saslimusi, tētis man teica, ka es atgriežos mājās, jo esmu nodevusi viņu uzticību. Es ar savu tanti zvanīju uz uzticības tālruni. Viņa zvanīja arī policijai.
Es pastāvīgi dzīvoju ar to, ka es nedrīkstu ēst, es nezināju, ko es drīkstu ēst.
Zvanījām arī bāriņtiesai, viņi pateica, ka tantei jāraksta iesniegums, jo viņa ir pieaudzis cilvēks, bet man man neviens neticēs, jo esmu nepilngadīga. Viņa tomēr atteicās rakstīt vēstuli, jo viņai bija bail, bet es neko nevarēju iesākt.
Es zvanīju arī organizācijai "Young Folks". Viņi man arī palīdzēja atrast "OPEN" centru. Viņi man palīdzēja nonākt krīzes centrā bērniem, par kuru man neviens nepastāstīja, ne tā krīzes centra darbinieks, ne policija.
Vēlāk man palīdzēja, uzklausīja. Pirms tam man pastāstīja visu par policiju. Citādi man telefoniski sacīja, ka es neko nevaru izdarīt.
Tā es nonācu krīzes centrā, un mani adoptēja tante. Tagad viss ir labi.
Vēlētos pateikt, ka vajag domāt ne tikai par saviem radiniekiem, pat tad, ja jūs ļoti mīliet savus vecākus, jādomā arī par sevi.
Jo, ja situācija ar jūsu tuvajiem cilvēkiem traucē un rada draudus jums, jādomā arī par savu dzīvi.
Lūgt palīdzību nav vājuma pazīme
Jaunietes stāsts iedvesmoja sociālās kampaņas "Es Esmu Mēs" sesto epizodi.
Palīdzību lūgt nav vājuma pazīme – tā prasa milzu saņemšanos un kauna pārvarēšanu, kā arī rada bailes no pāri darītāja. Lai problēmu risinātu, sākumā to jāaptver. Lai to aptvertu, nepieciešams dialogs, nepieciešama saruna visām iesaistītajām pusēm. Arī sabiedrībai jāiesaistās, kā minimums ar policijas vai sociālo dienestu informēšanu, ja kaimiņos vai kur citur novērota iespējama emocionālā vai fiziskā vardarbība.
Projekta autori – "OPEN Radošais Centrs" vadītājs Edijs Klaišis un žurnālists Mārtiņš Otto.
Kampaņas "NEsadzirdētie" laikā biedrība "OPEN Radošais Centrs" aicina arī citus jauniešus dalīties ar saviem dzīvesstāstiem, nosūtot tos uz e-pasta adresi esesmumes@gmail.com vai zvanot pa telefonu 22028398. Tiek garantēta anonimitāte.
Biedrība "OPEN Radošais Centrs" piedāvā iespēju jauniešiem vecumā no 13 gadiem uzturēties un radoši darboties centra telpās – spēlēt spēles, lasīt grāmatas, piedalīties fiziskās aktivitātēs. Šobrīd visā Latvijā darbojas jau 18 centri.
Centra jauniešiem ir pieejama dažādu speciālistu palīdzība: psihologi, atkarību speciālisti, kā arī dažādu specialitāšu mediķi.
Nepieciešamības gadījumā jauniešiem ir pieejami juristi un advokāti.
Jauniešiem, kuri ir sasnieguši 18 gadu vecumu, ir pieejamas drošas pagaidu dzīvesvietas.
Centra telpas jaunieši var izmantot kā drošu vietu, kur patverties, uztaisīt sev ēst, pildīt mājasdarbus vai vienkārši pabūt mierā. Centri jauniešiem ir pieejami katru dienu, savukārt no 16 gadu vecuma – visu diennakti.
Centri darbojas, pateicoties ziedotāju atbalstam, līdz ar to jauniešiem tie ir pieejami bez maksas. Centra mērķis ir mazināt riska grupas jauniešos atstumtības sajūtu, iesaistot viņus dažādās radošās aktivitātēs, tādējādi nostiprinot jauniešu pašapziņu un ticību saviem spēkiem, dodot iespēju pārliecināties, ka gan viņi, gan viņu idejas ir vajadzīgas sabiedrībai. Plašāk par centru šeit.
