Kā emocionālā vardarbība ietekmē jaunākos ģimenes locekļus
Foto: Shutterstock

Laikus neatpazīta, emocionālā vardarbība var būt ilgstoši klātesoša ģimenēs, kur vislielākie situācijas ķīlnieki ir jaunākie ģimenes locekļi – bērni. Tieši bērni visbiežāk ir liecinieki vecāku strīdiem, savstarpējām nesaskaņām, asām un aizvainojošām vārdu apmaiņām, pārmetumiem, aizvainojumiem, tam, kā vecāki savā starpā nespēj cieņpilni komunicēt, plānot ikdienu, notikumus, risināt strīdus vai apmainīties ar viedokļiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Emocionālā vardarbība pret bērnu tiek definēta un skaidrota Bērnu tiesību aizsardzības likumā, nosakot, ka tā ir bērna pašcieņas aizskaršana vai psiholoģiska ietekmēšana (draudot, lamājot, pazemojot, bērna klātbūtnē vardarbīgi izturoties pret viņa tuvinieku vai citādi kaitējot viņa emocionālajai attīstībai), tādējādi skaidri iezīmējot to, ka arī bērns, kurš dzīvo ģimenē, kur emocionālā vardarbība pieaugušo starpā ir ikdiena, kaut arī tā nav tieši vērsta pret bērnu, ir emocionālās vardarbības upuris.

Cik dažādi var izpausties emocionālā vardarbība pret bērnu un kādas sekas tā var atstāt, skaidro Lelde Logina, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas klīnikas ārste psihoterapeite.

Biežāk sastopamie emocionālās vardarbības veidi pret bērnu:

  • draudēšana bērnam, kas nereti sevī ietver arī manipulāciju, kur ar draudiem ir vēlme panākt sev vēlamu rezultātu vai darbību, piemēram, izsakot frāzes kā: "Ja tu neiztīrīsi zobus, es izmetīšu tavu lācīti";
  • pastāvīga negatīva attieksme pret bērnu – bērna lamāšana, salīdzināšana ar citiem bērniem, ņirgāšanās par bērnu, pašcieņas graušana, radot bērnam emocionālo spriedzi, baiļu sajūtu, pazemojumu;
  • bērna atraidīšana, ignorēšana, apzināta klusēšana, kas nereti tiek izmantota kā soda veids pret bērnu;
  • nepiemērota un barga bērna disciplinēšana, kā arī pretēja galējība – disciplīnas trūkums (ikdiena bez robežām);
  • prasības un gaidas, kas neatbilst bērna vecumam, attīstībai un spējām;
  • pārlieku liela bērna aizsardzība, aprūpe (pāraprūpe, hiperaprūpe) un kontrolēšana, kontaktu liegšana ar vienaudžiem, citiem pieaugušajiem.

Emocionālā vardarbība pret bērnu var izpausties arī kā gaidas no vecāku puses, proti, ka bērns sniegs atbalstu vecākam un rūpēsies par brāļiem, māsām vai sevi, spēs pats sevi nomierināt, kad būs satraucies vai kad izjutīs jebkādas negatīvas emocijas. Vecāki reizēm mēdz uzlikt bērnu vecumposmam un spējam neatbilstošu atbildību, kādēļ bērnam zūd drošības sajūta.

Nereti emocionālā vardarbība pret bērnu var būt neapzināta, piemēram, bērna sūtīšana uz nodarbībām, pulciņiem, kas nav piemēroti bērna vecumam, fiziskajai un emocionālajai attīstībai, lai atvase attīstītu hobijus, kas ir vecāku sapnis, bet kopumā neatbilst bērna interesēm un spējām. Te nonākam pie vēl vienas plaši izplatītas emocionālās vardarbības izpausmes – bērna vēlmju un vajadzību ignorēšanas, kas nepārprotami ietekmē bērna spējas nākotnē apzināties savas patiesās vēlmes un pieņemt atbilstošus lēmumus.

Kā pamanīt, ka bērns ģimenē cieš no emocionālās vardarbības?

Tāpat kā pieaugušie, arī bērni savas emocijas pauž dažādi. Emociju izrādīšana pati par sevi nav nekas nosodāms, tomēr ir gadījumi, kad bērns pēkšņi var izmainīt savu uzvedību bez redzama iemesla.

Piemēram, bērns, kurš ir bijis atvērts, komunikabls, drošs, ir kļuvis noslēgts un distancēts no apkārtējiem, vai arī tieši pretēji – kādreiz klusais un noslēgtais bērns ir kļuvis skaļš, agresīvs un reizēm pat provokatīvs. Iemesli, protams, var būt dažādi, bet viens no tiem var būt emocionālā vardarbība.

Kopumā svarīgi ir vērtēt, kā bērns ir uzvedies, reaģējis agrāk līdzīgā situācijā un kāda uzvedība ir novērojama šobrīd. Ja ir pamanāmas būtiskas atšķirības, ir pamats uzskatīt, ka iemesls šīm izmaiņām varētu būt emocionālā vardarbība.

Pazīmes, kas var liecināt, ka bērns saskaras ar emocionālo vardarbību:

  • emocionāla atturība;
  • skumjas, depresijas iezīmes;
  • izvairīšanās no tieša acu kontakta, pārlieku liela pakļāvība;
  • bailes no citu cilvēku kritikas, bailes pieņemt lēmumus;
  • izteikta noslēgtība, pārmērīga aktivitāte vai agresivitāte;
  • izteikts uztraukums par savas rīcības pareizību.

Emocionālās vardarbības rezultātā bērns nesaņem piemērotu atbalstu savu emociju atpazīšanā un regulēšanā, tiek deformēts priekšstats, izpratne par savām emocijām un veidu, kā emocijas ir pieņemts izpaust vai neizpaust. Kā rezultātā rodas sekas emocionālajā sfērā – trauksme, depresija, pasivitāte, neadekvātas dusmas, zems pašvērtējums, kompleksi, baiļu sajūta utt.

Emocionālās vardarbības sekas

Sekas, ko bērniem var izraisīt emocionālā vardarbība, ir ļoti daudzpusīgas un neprognozējamas. Sākotnēji varbūt nešķiet, ka vārdi, nerunāšana, kontrolēšana var būtiski ietekmēt bērnu, tomēr ir jāapzinās, ka sekas, kas rada bērnam neadekvātu izpratni pašam par sevi, savām lomām, spējām, var būt ļoti nopietnas. Daļa no tām var izpausties uzreiz pēc emocionālās vardarbības epizodes, citas – atstāt iespaidu uz bērna psihi un fizisko veselību uz visu mūžu.

Emocionālā vardarbība bērnībā var radīt ilgstošas un paliekošas sekas, piemēram, izmaiņas bērna uzvedībā, attieksmē pret sevi un apkārtējiem. Bērns var kļūt agresīvs, kluss, neizrādīt vēlmi rotaļāties vai veikt jebkāda veida aktivitātes, sākt lietot kādas apreibinošas vielas vai pat domāt par pašnāvību.

Emocionālās vardarbības rezultātā arī vēlāk var būt grūtības veidot attiecības vai tieši pretēji – tendence iesaistīties destruktīvās, disfunkcionālās attiecībās, tieksme viegli uzticēties svešiniekiem, grūtības veidot noturīgas attiecības vai vēlme vispār izolēties no ārpasaules.

Emocionālā vardarbība var atstāt iespaidu arī uz fizisko veselību, kas pamanāmas uzreiz, piemēram:

  • galvassāpes, sāpes vēderā, slikta dūša, duršanas sajūta sirds apvidū (somatizācija);
  • miega traucējumi, panikas lēkmes;
  • dienas un/vai nakts enurēze (urīna nesaturēšana);
  • pazeminātas sekmes;
  • fiziskās un/vai emocionālās attīstības traucējumi.

Emocionālā vardarbība ir īsta, un ikviens, kurš saskaras ar to, ir tiesīgs meklēt palīdzību un nepieļaut šāda veida attieksmi pret sevi.

Gadījumā, ja arī neesi ģimenes loceklis, bet tuvs draugs vai paziņa un novērot, ka bērns neuzvedas kā ierasts, saskatot viņa uzvedībā kādu no emocionālās vardarbības izpausmēm, ir jāvēršas pēc palīdzības. Šādos gadījumos vislabāk būtu aprunāties ar vardarbībā cietušo bērnu – vienkārši apvaicājoties, kā viņš jūtas, izrādot interesi un esot empātiskiem.

Ja bērns izvēlas vairāk atvērties, tad var pastāstīt par atbalsta iespējām, kur vērsties pēc palīdzības. Var mēģināt runāt arī ar ģimenes locekļiem – līdzīgi kā ar bērnu, izrādot interesi, bez uzbrukumiem, kritizēšanas un moralizēšanas. Bet, protams, tas ir atkarīgs no katras individuālās situācijas.

Labklājības ministrijas mājaslapā, sadaļā "Emocionālā vardarbība – neredzama, bet īsta", apkopotā veidā atrodama informācija par pieejamo valsts atbalstu tiem, kuri cieš vai ir cietuši no emocionālās vardarbības ģimenē, kā arī par pieejamo atbalstu vardarbības veicējiem, lai mainītu šādu uzvedību.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lasi vēl
 
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.