Foto: Shutterstock
Attiecības ar pieaugušiem vecākiem ir būtiskas, ka tajās notiekošais var sāpināt. Lūk, divas sievietes ap 30 gadu vecumu un viņu pārdzīvojumi ar mātēm. Tos mēģina šķetināt psiholoģes.

Jautājumi un atbildes no portāla "Psychologies".

30 gadus vecā Anastasija uzdod jautājumu psiholoģei: "Pēdējā laikā mums ar māti ir ļoti saspringtas attiecības. Principā tās nekad nav bijušas draudzīgas. Visā savā pusaudžu un pieaugušās sievietes dzīvē neatceros, ka viņa būtu sniegusi man atbalsta vārdus, kad tas patiesi bija vajadzīgs.

Šobrīd mēs dzīvojam kopā, un es viena audzinu gadu veco meitiņu. Bērna tēvs aizgāja no mums jau grūtniecības laikā un palīdz tikai finansiāli. No mammas puses palīdzības nav. Tas man liekas neiedomājami.

Lieta tāda, ka mana mamma ļoti mīl bērnus, viņa auklēja manus brālēnus un māsīcas un viņu bērnus, visu laiku viņus ņēma pie sevis. Manai māsīcai (mums ar viņu ir ļoti tuvas attiecības) ir 12 gadus veca meita, manas mātes mīlule. Praktiski no pašas dzimšanas māte ar viņu ir pavadījusi daudz laika.

Tobrīd mamma vēl strādāja. Tagad viņa vairāk nekā trīs gadus sēž mājās invaliditātes dēļ, praktiski pilnībā ir manis nodrošināta, ja neskaita viņas nelielo pensiju. Turklāt es no viņas tikai dzirdu, ka es esmu viņai apnikusi un ka viņa ir nogurusi no manis un mana bērna. Kaut viņa ne reizi nav palikusi vienatnē ar manu meitiņu ilgāk nekā stundu, un tās arī bijušas tikai trīs reizes gada laikā.

Ja es viņai lūdzu pieskatīt bērnu uz 10 minūtēm, kamēr ieeju vannā vai savedu sevi kārtībā, viņa palīdz, bet dara to ar tādu attieksmi, it kā es būtu nekaunīga un censtos viņai uzvelt rūpes par meitu.

Tāpat pēdējos pāris mēnešos viņa visu laiku ir neiecietīga un izgāž uz mani emocijas, jau no paša rīta nav labā garastāvoklī. Ar viņu pat cilvēcīgi nevar sarunāties. Viņa vienkārši sāk dusmoties, ja neiepatīkas kāds manis izteiktais vārds.

Es no viņas tikai dzirdu, ka es esmu viņai apnikusi un ka viņa ir nogurusi no manis un mana bērna. Kaut viņa tikai trīs reizes gada laikā palikusi vienatnē ar manu meitiņu ilgāk nekā stundu.

Jā, es varu to skaidrot ar slimību un nogurumu, es visu varu saprast, taču viņa visu laiku man saka: "Tev jābūt man pateicīgai par visu, es tevi audzināju, tagad tev viss jādara man." Es neesmu pret to, es jau tā līdz bērna dzimšanai veltīju viņai daudz uzmanības, biju līdzās, kad tas bija nepieciešams, kad viņa gulēja slimnīcā. Taču es ne reizi no viņas neesmu dzirdējusi paldies!"


Komentē psiholoģe Anna Resņikova: "Aleksandra, paldies par jūsu jautājumu un uzticēšanos. Ja pareizi saprotu, jums ir ļoti saspringtas attiecības ar mammu un jūs vēlētos saprast, kā tās ievirzīt, lai izlīdzinātu.

Sākumā vēlos jūs atbalstīt. Patiešām ir ļoti sāpīgi, kad attiecības ar tuviem cilvēkiem nav gludas. Tādēļ rodas daudz dažādu emociju, tādu kā dusmas, aizkaitināmība un aizvainojums, un tas noved pie vēl lielākas nesaprašanās un konfliktiem.

Lieliski, ka jūs jau esat ieraudzījusi šo problēmu un savas jūtas. Bet es vēl gribētu vērst uzmanību uz dažiem jautājumiem.

  1. Kas ir kas jūsu attiecībās? It kā atbilde varētu šķist acīmredzama, taču realitātē tā nav tik vienkārša, kā liekas. Mātes mēdz "kļūt par meitām" saviem bērniem. Un bērni nereti mēdz uztver māti kā aukli viņu mazbērniem, palīdzi saimniecībā u.t.t
  2. Ko jūs gūstat šajās attiecībās? Vai māte ar kaut ko jūs tur? Vai jūs pati neesat gatava vai nevēlaties aiziet? Kāds ir jūsu izdevīgums? Un šeit es domāju ne tik daudz atsevišķu dzīvošanu, kaut gan arī to, bet vairāk – kāds ir jūsu izdevīgums no šādām attiecībām?
  3. Kādas jūtas jūs izjūtat pret mammu, kad ar viņu esat kopā? Jūs varat vienlaikus izjust pretējas jūtas, piemēram, mīlestību, prieku, siltumu, tāpat kā dusmas, aizkaitinājumu un aizvainojumu. Tas viss ir normāli. Cits jautājums – vai jūs šīs jūtas apzināties un izrādāt vai apspiežat?
  4. Kā jūsu ģimenē nosaka robežas? Cik saprotu no rakstītā, tās ir ļoti izplūdušas, turklāt uz abām pusēm – gan no mātes, gan jūsu puses. Ja tas tā ir, tad es piedāvātu sākt ar robežu noteikšanu. Turklāt svarīgi saprast, ka robežām jābūt katram ģimenes loceklim, ne tikai jums vai tikai mammai. Tādēļ iesākumam – nosakiet, kas jums ir svarīgi, kas nav pieļaujami un kur jūs esat gatava rast kompromisus.


Noformulējiet noteikumus un izstāstiet tos mammai (ar skaidrojumiem – lai noņemtu trauksmi, kura, visticamāk, radīsies). Te ļoti svarīgi saprast, ka tās nav prasības, bet tieši noteikumi, ar jūsu vēlmju un mammas vajadzību ņemšanu vērā. Atcerieties par to, ka veselīgas robežas ir par spēju būt elastīgiem, nevis par to, ka tās vispār nevar ne par mata tiesu pabīdīt.

Meklējiet kompromisus, piedāvājiet variantus.

Esiet gatava, ka mamma var pretoties, manipulēt, apvainoties. Visticamāk, viņai ir bail, ka viss mainās, bet esiet ar stingru nostāju un konsekvenci. Pavisam mierīgi atkārtojiet visus izrunātos noteikumus un pildiet to, par ko esat vienojušās.

Robežu noteikšana, atdalīšanās no mātes un jaunu attiecību veidošana vienmēr izsauc daudz dažādu emociju un satraukumu. Taču tāds ir pārmaiņu process, kurš jums visiem ir vajadzīgs."

Pasaule mani apdraudot...

Foto: F64

Jautā 27 gadus vecā Kristīne: "Man ir 27 gadi un es dzīvoju ar māti. Man nav ne vīra, ne drauga. Arī bērnu nav. Es pat neesmu gājusi uz randiņiem. Mēs dzīvojam nelielā pilsētiņā un māte visu laiku saka: "Kāda šausmīga pilsēta – vieni narkomāni, alkoholiķi – kur tev te iet, te nav, kur iet." Un tādā garā.

Kad es sāku iet uz sporta zāli, māte sāka teikt: "Tā ir vējā izsviesta nauda, labāk būtu gājusi strādāt dārzā – gan notievētu, gan ieekonomētu naudu." Kad es skatos kādas filmas vai lasu grāmatas, klausos mūziku, viņa vienmēr komentē: "Kā tu vari to skatīties (klausīties) – tur nav nekā normāla."
Es vēlējos pārcelties un pateicu par to mātei. Viņa sāka mani apvainot, ka es esmu ar galvu slima, ka mani izliks no istabas jau otrajā dienā, jo es neko neprotu. Ka man uzmāksies un vispār – ka tik nenogalina!

Cilvēks iestrēgst "mūžīgā bērna" stāvoklī, pakāpeniski aizmirstot, ka bērna statusu viņš faktiski ir zaudējis 18 gadu vecumā.

Ko man darīt? Kā man būt šādās attiecībās? Viņa visu laiku apvaino mani visā! Tad neesmu samaksājusi komunālos maksājumus, tad nepabaroju suni, tad darbā viņai nepalīdzu..."

Atbild ārste psihoterapeite Irina Belousova: "Kristīne, pievērsiet uzmanību – jums ir attiecības. Diezgan tuvas. Un tās ir attiecības ar jūsu māti, taču tās ir tā saucamās toksiskās attiecības.
Spriežot pēc jūsu rakstītā, jūsu mamma ir diezgan narcistiska. Viņa pārkāpj jūsu robežas, manipulē ar jums... bet jūs to diezin vai izmainīsiet, gaidot, kad mamma atdzīs jūsu spēju dzīvot patstāvīgi. Kad viņa pārstās jūs apvainot, izgāzt uz jums savas dusmas un satraukumu... Tāds ir viņas dzīves stils, viņa ir tāds cilvēks. Atliek to pieņemt un piedot.

Jūs varat izmainīt tikai savu dzīvi. Kā? Paņemot varu pār savu dzīvi sev (tiesības pieņemt lēmumus) un atbildību (arī ciešanas par rezultāta nesasniedzamību). Bez šiem diviem aspektiem brīvība, kādu jūs tik ļoti vēlaties, nav iespējama. Pēc būtības – tas ir stāsts par atdalīšanos, bērna atdalīšanos no vecāka. Un jums tā nav pabeigta.


Nosaukšu trīs atdalīšanās jeb separācijas veidus:

  • psiholoģiskā neatkarība: "man nav vajadzīga bieža tuvība ar vecākiem, man ir cits partneris"; "man ir savas vērtības un ieskati par dzīvi";
  • funkcionālā: atsevišķa dzīvesvieta, patstāvīga sevis nodrošināšana un rūpes par sevi;
  • konfliktējošā: "es pārstāju dusmoties uz vecāku. Man ir savas domas, viņam – savas. Man nevajag atļauju dzīvot savu dzīvi, es dzīvoju pati."


Lūk, visus šos aspektus jums jārealizē. Un vissvarīgākā ir jūsu psiholoģiskā gatavība tam. Kā rāda prakse, situācijās, kad nav pabeigta atdalīšanās, neskatoties uz to, ka bērns mokās, viņam ir zināms izdevīgums – atbildību nes vecāki. Atteikties no tā traucē trauksme – no vienas puses, tik salda būtu brīvība, no otras – ir taču bail!

Cilvēks iestrēgst "mūžīgā bērna" stāvoklī, pakāpeniski aizmirstot, ka bērna statusu viņš faktiski ir zaudējis 18 gadu vecumā. Pēc tam viņš mēģina atrast to, kurš aizvietos vecāku lēmumu pieņemšanā un atbildības nešanā, piemēram, atrod vīru vai darba devēju, kas to dara. Un paliek ar šo neiedomājami iznīcinošo ilūziju – kāds dzīvo tavu dzīvi tavā vietā.

Lūk, tā ir galvenā problēma jautājumos par separāciju, caur kuru ir tik grūti iziet psiholoģisko aizsargmehānismu dēļ. Tādēļ labāk atrast sev psihologu, lai viņš palīdzētu "nezaudēt kursu".

Caur internetu nav īsti iespējams un es ticu, ka jums arī nav vajadzīga, sniegt speciālu instrukciju, kā atdalīties. Jūs varēsiet plānu sastādīt pati.

Citādi mēs ar jums tieši te, internetā, sniedzot konkrētas atbildes, īstenosim slepenu terapeitisko vienošanos, lai saglabātu jūsu esošo stāvokli – tā es atņemtu pat tekstā jūsu varu pār savu dzīvi un atbildību par jūsu labas dzīves veidošanu.

Jūs taču dusmojaties, kaut neļaujiet savai agresijai parādīties atklāti. Bet tas padarītu jūsu realitāti acīmredzamu, parādītu, ka ir bezjēdzīgi klusi sēdēt un gaidīt, kamēr kaut kas mainīsies pats no sevis. Šo agresiju var vērst konstruktīvā virzienā – atteikties dusmoties uz māti, jo tam nav jēgas, un sākt nodrošināt apstākļus atsevišķai dzīvošanai. Jūs nevarat iedomāties, cik daudz jūsu dusmās ir enerģijas! Tik daudz ar tās palīdzību varētu paveikt!

Un es vienkārši ticu jums, ticu, ka jums viss izdosies. Ka jūs esat pietiekami saprātīga un jums pietiks spēku pateikt "turpmāk es dzīvoju pati savu dzīvi". Pateikt un – paveikt. Noticēt pa īstam tam, ka vienīgais cilvēks, kurš var jums visu iedot un izdarīt, esat jūs pati."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!