Protams, bija arī atvieglojums un pateicība par to, ka bērns ir dzīvs un vesels, maigums un līdzjūtība, žēlums, ka viņam nācies iet cauri šādai pieredzei un izšķirties par šādu soli, nesaņemot tobrīd vajadzīgo atbalstu.
Tomēr nenoliegšu, ka brīžiem pavīdēja arī dusmas – par to, ka bērns rīkojies tik bērnišķīgi, tik egoistiski, par to, ka mūsu dzīve nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Tā bija reāla zaudējuma sajūta, sēras, kas mums bija jāizdzīvo, pat ja neviens nebija miris, – par to salīdzinoši bezrūpīgo, vienkāršo dzīvi, kuru vadījām līdz šim un kura bija zudusi.
Bērna pašnāvības mēģinājums saplēsa manu sirdi tūkstoš sīkos gabaliņos, tas ir smagākais, ko jebkad esmu piedzīvojusi.
Nepārvērtēt savu atbildību, mazināt vainas sajūtu un vairot paļāvību dzīvei palīdzēja terapeite, kas saudzīgi mani veda cauri prāta lamatām, uzklausīja , kad man to vajadzēja, un ļāva izstāstīt savas slēptākās, tumšākās domas un sajūtas. Par savām sajūtām arī daudz rakstīju. Domāju, ka palīdzoša šādā situācija būtu arī atbalsta grupa vecākiem, kuri piedzīvojuši bērna pašnāvības mēģinājumu, bet tādu es neatradu.
