No sensitīva zēna par vīrieti, neapspiežot viņa būtību
Foto: Pixabay

Temperamenta pētnieki norāda, ka aptuveni divdesmit procenti mazuļu piedzimst jutīgi. Nevajadzētu to jaukt ar kautrību vai introvertumu – jutīgi bērni izceļas ar savu smalki jutīgo nervu sistēmu. Džeroms Kagans portālā "Therapy Route" stāsta par bērniem ar augstu reaktivitātes temperamentu – bērniem, kurus viegli uzbudina svešais, nepazīstamais. Jūtīgi bērni dod priekšroku vērot, pirms rīkoties; viņi novēro, pirms sper nākamo soli – Elaina Ārona to sauc par viņu "pauzi, lai pārbaudītu", un viņiem nepatīk piedzīvot pārmaiņas.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ārons (2002) izveidojis kontrolsarakstu ar iezīmēm, kas raksturīgas jutīgiem bērniem:

  • Viegli pārsteidzams
  • Sūdzas par apģērbu, kas kniešas vai ādai traucējošām etiķetēm
  • Pamana mazāko neparasto smaku
  • Šķiet ļoti intuitīvs
  • Grūti aizmieg pēc aizraujošas dienas
  • Neveicas labi pēc lielām pārmaiņām
  • Uzdod daudz jautājumu
  • Pamana citu cilvēku ciešanas
  • Dod priekšroku klusām spēlēm
  • Cenšas būt perfekcionists
  • Ir jutīgs pret sāpēm
  • Traucē trokšņainas vietas
  • Apsver drošības jautājumus pirms kāpšanas augstumā
  • Vislabākais sniegums ir, ja tuvumā nav svešinieku


Šajā rakstā vairāk akcents ir uz divām galvenajām iezīmēm: emocionalitāti un piesardzību. Jutīgiem bērniem emocionalitāte un piesardzība ir galvenās iezīmes gan iekšējā, gan ārējā pieredzē. Lai jutīgs bērns varētu vislabāk uzplaukt, viņam ir jāiemācās pieņemt un cienīt šīs savas iezīmes. Tās nemainīsies. Skolā un ārpus tās viņam ir jāiemācās ieklausīties savās emocijās un pārvaldīt attiecības ar pasauli.

Emocionalitātes un piesardzības iezīmes jo īpaši grūtas var būt zēnam, jo tas mēdz būt pretrunā ar sabiedrības cerībām par to, kādam jābūt "īstam" puikam. Parunā ar jebkuru pieaugušo un tu atklāsi, ka mēs esam pārņēmuši šo izplatīto jēdzienu "īsts puika". Īsti puikas spēlējas ārā, viņiem patīk smērēties, cīnīties, makšķerēt un darīt bīstamas lietas. Īsti zēni nebaidās, viņi nejūt daudz sāpju un ir jānotiek kam patiesi briesmīgam, lai viņi raudātu. Vecāki runā ar lepnumu par dēliem, ja viņi uzvedas šādi un uztraucas, ja viņi tā nedara. Man ne reizi vien ir atvests kāds puika, jo viņš pārāk viegli ir saraudināms.


Tā kā jūtīgie zēni mēdz būt emocionāli un piesardzīgi, visticamāk, viņiem pārmetīs pārlieku sievišķību. Tā vietā, lai tiktu slavēti, jutīgie zēni, kuri ir maigi, apzinīgi vai empātiski, var justies nepiemēroti būt par vīriešiem.

Terencs Rīls (2002) raksta par "trīs gredzeniem", kas uztur patriarhātu. Pirmkārt, kopējā cilvēku pieredze tiek sadalīta vīrišķajā un sievišķajā. Otrkārt, vīrišķais tiek paaugstināts, bet sievišķais tiek devalvēts. Būtībā pret sievišķo tiek vērsts nicinājums. Treškārt, patriarhātā ir klusēšanas sazvērestība, kurā vainīgie reti tiek konfrontēti ar to, kā degradē "citus". Patriarhāts veicina varu pār tuvību. Tādēļ zēni un vīrieši distancējas no savām emocionālajām un attiecību vajadzībām, tās tiek uzskatītas par vājuma pazīmēm. Ja tu mīli pārāk daudz, tu zaudē spēku.

Pētījumi rāda, ka zēni ļoti agrā vecumā (no trim līdz pieciem gadiem) tiek iekļauti vīrišķības kodos, kur visbiežāk tiek izmantots kauna mehānisms (Real, 2002). Es atceros, kā runāju ar tēvu, kuram klēpī bija mazais dēls. Viņš sēdēja sakrustotām kājām "dāmu stilā". Sekoja sitiens! Tēvs uzsita dēlam pa augšstilbu: "Sēdi kārtīgi, čali!" Es joprojām atceros šoku zēna sejā.

Šis tēvs nebija rupjš, taču viņš zina, cik "sievišķīgi" viņa dēls ir iebiedējams. Zināms, ka skolā emociju izpausmes bieži tiek uzskatītas par vājuma pazīmēm. Dens Olveuss (1993), kurš daudz pētījis mobingu, secinājis – zēni mēdz būt vairāk pakļauti mobingam, nevis tāpēc, ka viņi izskatās dīvaini vai runā smieklīgi, bet tādēļ, ka viņi mēdz būt jūtīgi, piesardzīgi un klusi. Kad šādiem zēniem uzbrūk, viņi mēdz raudāt un atkāpties. Daži tēvi mudina "vienkārši otru klapēt", taču šis līdzeklis jutīgiem zēniem bieži vien nav pieejams: tas ir pilnīgi pretrunā viņu būtībai.

Kad bērni piedzimst, vecākiem jau ir virkne apzinātu un neapzinātu gaidu attiecībā uz to, kas atvase būs un nebūs. Bieži vien vecāki cer, ka viņi draudzēsies ar saviem bērniem un, ja tēvam ir dēls, viņš parasti cer, ka kopīgi kaut ko darīs. Tēvi ar nepacietību gaida iespēju doties pārgājienos kopā ar saviem dēliem vai iemācīt viņiem nodarboties ar noteiktiem sporta veidiem, un tēvs var ļoti vilties, ja viņa jūtīgais, piesardzīgais dēls atsaka. Tāpat tēvi varētu uztraukties, ka viņu piesardzīgie dēli nav pietiekami konkurētspējīgi vai nespēs iet līdz uzvarai, sevišķi, ja runa ir par rupjībām vai skolas sportu.

Ja tēvs nav atvērts emocijām vai ja viņš pats savulaik cietis kā jutīgs bērns, viņš var raizēties par dēlu, kad nespēj dēlam dēlu padarīt ar "biezāku mugurkaulu". Dažreiz šķiet, ka dēls atdzīvina tēvā agrāko ievainojamību, ko vīrietis centies sevī noliegt. Ko tad tēvs dara? Vai viņš mēģina "piespiest" savu dēlu mainīties? Un ko dara dēls, kad saprot, ka sagādā tēvam vilšanos? Vai viņš atsakās no savām domām un jūtām, lai tikai būtu tuvās attiecībās ar savu vecāku, vai arī viņu atgrūž? Kā vecāki un dēls risina šo sarežģīto situāciju?


Kohuts (1984) uzsvēra, ka bērns ir ļoti atkarīgs no saviem vecākiem, lai nodrošinātu noteiktas psiholoģiskas funkcijas, kuras viņš pats nespēj nodrošināt. Kohuta skatījumā bērnam svarīgi, ka vecāki spoguļo viņa emocionālo pasauli. Tāpat svarīgs aspekts ir idealizācija – tai ir nomierinoša funkcija, vecāki to sniedz bērnam, kuram pasaule bieži šķiet liela un biedējoša. Un trešā svarīgā vecāku funkcija ir sadraudzība, kurā bērns piedzīvo un izbauda līdzību saviem vecākiem.

Pārdomājot iepriekš minētās funkcijas, var secināt, ka jutīgo dēlu vecāki var sastapties ar dilemmu. Ko viņi dara ar savu bērnu emocionalitāti? Vai viņi cenšas "piespiest" savus dēlus pieskaņoties, pieņemt normatīvās vīrišķības vērtības, vai arī viņi pieņem un atspoguļo savu dēlu autentisko pieredzi? Vai vecāki mudina savus dēlu nodarboties ar to, kas viņu satrauc vai arī tā vietā, lai ierobežotu bērnu, mēģina noskaņot viņu atbilst idealizētam tēlam? Tas vecākiem var būt ārkārtīgi grūti un pat izolējoši. Jo stāvēt līdzās jutīgam bērnam bieži vien var nozīmēt stāvēt vienatnē, kamēr citi vecāki aiziet un kaut ko dara ar saviem dēliem. Tēvi zina, ka viņu dēliem būs dažādi sociālie ieguvumi, ja viņi tikvien kā ievēros normas. Turklāt tēvi arī zina – ja viņu dēli neievēros vīrišķības normas, arī viņi tiks uzskatīti par "citiem" un riskēs kļūt ievainoti. Kā mātes un tēvi ir līdzās saviem jutīgajiem bērniem, nekļūstot par apkaunojošajiem "citādajiem"? Kā vecāki emocionāli jutīgam zēnam var nodrošināt svarīgās funkcija – spoguļošanu, idealizāciju un sadraudzību, – nevairoties no savas cilvēciskās ievainojamības?

Strādājot ar jūtīgiem zēniem, es bieži esmu atklājis, ka viņi ienīst to, ka viņi kļūst emocionāli, un, kad viņi šādi kļūst, tas viņus sadusmo. Glesers un Frošs (1993) apgalvo, ka vīrišķā identitāte ir balstīta uz emociju noraidīšanu, jo emocijas apzīmē neaizsargātību un atkarību. Emocionalitāte tiek projicēta uz sievišķo un līdz ar to tiek uzskatīta par svešu. Emocijas ir bīstamas. Nav nekāds pārsteigums, ka daudzi jūtīgi zēni noliedz savus iekšējos pārdzīvojumus, jo viņi vienkārši neredz veidu, kā vienlaikus būt gan "puikam", gan "emocionālam". Pollaks (1998) norāda – tā kā daudzi jutīgi zēni mēģina noliegt savas emocionālās daļas, viņiem ir zema pašapziņa un riski paaugstinātai trauksmei. Piemēram, viņi uzstāj "es mīlu regbiju", aiztraucot manus uzaicinājumus pieņemt, ka viņiem vienkārši patīk būt prom no mājām. Nav tā, ka es nevēlos, lai viņi kļūtu stiprāki; vienkārši es zinu, ka viņi spēs labāk pārvaldīt savas emocijas, vispirms tās piedzīvojot.

Džeroma Kagana pētījumi liecina, ka vēlīnā pusaudža vecumā daudzi jutīgi bērni ir ar veselīgu pārliecību par sevi, ja ir iemācījušies tikt galā ar dažādām grūtībām, ar kurām viņi ir saskārušies. Aptaujājot šādus 18 vai 19 gadus vecus jauniešus, viņi apstiprina, ka joprojām ir emocionāli jutīgi, taču viņi zina, kā gan sadzīvot ar jutīgumu, gan novērtēt to. Un, protams, vecākiem šajā procesā ir bijusi izšķiroša loma, nodrošinot atbalstu un pamatu – to nepieciešamo, lai bērns varētu veiksmīgi veidot attiecības ar pasauli.

Šķiet, ka emocionāli jutīgu zēnu vecākiem ir brīnišķīga, taču jāatzīst, arī grūta, iespēja pārskatīt savus neredzamos uzstādījumus par to, ko "vajag". Bērnu jutīgums liek vecākiem apstāties un padomāt, jo īpaši par netiešiem priekšstatiem par panākumiem. Lai jutīgie zēni patiešām būtu ar pietiekamu pašapziņu, ir vajadzīgi pieaugušie, kas izrāda viņiem ticību, kurus nesatricina viņu emocionalitāte un kuri spēj iedomāties vīriešus, kas dzīvo ārpus patriarhāta jutīgo zēnu izslēdzošajiem priekšstatiem.

Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

Bērni Jaunietis Psihoemocionālā veselība Psiholoģija
0
Bērndārznieks
0
Skolēns
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form