Gandrīz katrs bērnībā pieredzējis mirkli, kurā bijis ļoti sadusmojies uz vecākiem un apsolījis sev nekad, nekad nerīkoties tā, kā to darījuši viņi. Bet vai mums izdodas to realizēt? Vai tiešām varam izvairīties no vecāku pieļauto kļūdu atkārtošanas? Kā tas paveicams? Par to podkāstā "Laimes laboratorija" runāju ar psihoterapeitu Andri Veselovski.
Sarunu iesākām ar jautājumu – vai vispār ir iespējams definēt, kas tad īsti ir kļūda, ko pieļāvuši vecāki un ko negribētos atkārtot? Andris norāda, ka to, kas ir labi, bet kas – slikti, formulē katrs pats. "Es kā psihoterapeits varbūt varu pateikt, kas ir veselīgi, kas parasti cilvēku stiprina un kas vājina."
Viņš norāda, ka, runājot par vecāku kļūdām, ir svarīgi saprast, kā veidojas cilvēka prāts. Bērniņš piedzimst kā tukša lapa, un viņa prāts var uztvert tās "programmas", kas viņam ir apkārt. "Viņš jūt, dzird, reaģē, un prāts "ieraksta" to, ko redz. Tātad viens, kas veido bērna prātu, ir tas, ko viņš redz apkārt: vecāki (mamma, tētis) reaģē, kaut ko dara. Otrs – kā viņš uztverto interpretē. Tur var būt dažādi. Piemēram, ja tētis paceļ balsi, vienam bērnam tas ir uzbrukums, bet otram – o, forši, ka viņš pateica, kā pareizi jādara."
