Šī ir vienkārši maza atmiņu vēstule, gluži kā daudzas citas, kas notiek ar katru no mums. Iesākta par lielo mīlestību, taču beigu beigās aizrakstīta par to, ka lielās mīlestības var būt dažādas.
Pirms kāda laika, kad reizumis konsultējos ar vecmāmiņu Albīnu dažādu bērnības recepšu sakarā citam žurnālam, viņa man piezvanīja pati un teica: “Ieviņ, tu man visu laiku par tām receptēm. Bet parunājam par to, kā cilvēki kādreiz mīlēja.”
Par mīlestības sarunu domāju ilgi – gribēju sagatavoties, atrast piemērotu laiku, jautājumus, bet skrēja mēneši, un kādā dienā, pavisam nesagatavojusies, cita starpā šķirstot albumus, es sapratu – ir laiks. Mēs sēdējām pie kārtējās kafijas krūzes, man bija pasniegta arī rupjmaize ar sviestu un tomāti ar krējumu, es atvēru sarunas “lādīti” ar jautājumu un neuzkrītoši ieslēdzu diktofonu. Viņa vienmēr zināja, ka kaut kur es šīs atmiņas un stāstus noglabāju – galvā vai pierakstos, un gaidīja, ka kādu dienu tiks arī “ierakstīta”.
