Viņa turpina: "Vīrs pat nezināja, ko iesākt, jo es raudāju un tas ilga kādu mēnesi, varbūt pat trīs, es neatceros. Es sapratu, ka nemaz negribu nekur vērsties un prasīt katram speciālistam par kaut ko viedokli, jo tas mani iedzina lielākā haosā, tāpēc, ka tev katrs sniedz savu padomus un tu ne vienmēr esi spējīgs ne fiziski, ne emocionāli tos visus izmantot. Es mēģināju runāt ar savu vīru, ar draudzenēm, ar dūlu. It kā jau bija pie kā vērsties. Sajūta bija, kā ir vēl lielāks izmisums.
Man bija grūti vērsties pēc palīdzības, jo tā ir vēl viena apziņa, ka tu netiec ar kaut ko galā, jo tev taču jātiek galā, jo tev tikai viens bērns, jo patiesībā viss jau ir labi.
Un tad tu atkal sāc raudāt. Ja tu prasi palīdzību maksas speciālistam, tu to saņem. Maksas pediatram, psihoterapeitam. Tu vari iet un runāt, cik uziet, maksājot par to naudu. Mums šobrīd naudas nav, finansiālais stāvoklis ir padrūms. Grūtākais ir atrast visam laiku, saplānot visu tā, lai tu visu paspēj, tai skaitā jēgpilni pavadīt laiku ar saviem bērniem. Rotaļās, spēlēs un sarunās.
Manā gadījumā arī grūti saglabāt normālas attiecības ar otru pusi. Lai nav strīdi, pārmetumi.
Visvairāk pietrūkst auklītes jeb vēl divu roku, kuras palīdz tīri praktiskās lietās. Iziet ārā, jēgpilni pavadīt laiku. Un, ak dievs, kā gribētos, lai kāds vienkārši uztaisa ēst!"
Tas ir viens no stāstiem, ko šogad Rīgas Biznesa skolas maģistra darba ietvaros uzklausījusi tā autore Jekaterina Zilpauša. Tostarp viņa aptaujājusi 400 jaunos vecākus, lai noskaidrotu, kāds atbalsts būtu vajadzīgs ģimenei pēc bērna ienākšanas tajā, kādu atbalstu viņi saņēmuši un kāds pietrūcis.
Lai arī pētījumā tika īpaši aicināti piedalīties jaunie tēvi, tikai pieci vīrieši izvēlējās atbildēt uz jautājumiem. "Domāju, biedrībai "Tēvi"+ un citām organizācijām, kuras veicina tēvu iesaisti bērnu aprūpē, joprojām ir darbi un uzdevumi, ko risināt," spriež pētījuma autore.
Viņa noskaidroja, ka no 400 vecākiem 33 procenti pēc bērna piedzimšanas piedzīvojuši depresiju vai izdegšanu.
Vidēji katrs vecāks saskaras ar piecām situācijām, kad nevar apmierināt savas emocionālās vai praktiskās pamatvajadzības.
Turklāt 42 procenti norāda, ka tā iemesls varētu būt nepietiekams atbalsts.
Zilpauša vērtēja, kādi ir esošie atbalsta mehānismi jaunajiem vecākiem un meklēja veidus, kā Latvijā varētu ieviest sistematizētu pēcdzemdību atbalsta pakalpojumu, lai preventīvi mazinātu riskus, kas saistīti ar vecāku izdegšanas un depresijas riskiem, kur sliktākajā gadījumā var novest pie paškaitējuma vai pāridarījuma mazulim.
""Saņemt atbalstu" nav tikai vienkārši vecāku vēlme – citos pētījumos šeit un šeit pierādīts, ka vecāku izdegšana un depresija sliktākajā gadījumā var novest pie paškaitējuma vai pāridarījuma mazulim. Bet sociāls atbalsts mazina riskus, rāda pētījumi šeit un šeit.
Bija diezgan smagi redzēt, ka izvirzītās hipotēzes ne tikai apstiprinās, bet pierādās pat lielākā mērā.
Jaunās mātes stāsta par izmisumu, bezpalīdzību, bailēm par mazuli, mēnessērdzību, bezmiegu, vientulību, sabiedrības spiedienu būt ekspertam bērnkopībā jau, iznākot no dzemdību iestādes. Taču prasmes aprūpēt mazuli iespējams apgūt tikai praksē un, protams, ka jaunie vecāki nemaz nejūtas zinoši," stāsta Zilpauša.
Viņa arī no praktiskās pieredzes zina teikt, kā jūtas vecāki – šajā gadā sieviete piedalās projektā "mammamammaii", kur bez maksas mammas pēcdzemdību periodā atbalsta dūlas apmācībā.
"Es redzēju, ka pat četru bērnu māmiņa izjūt, ka vajadzīga "atļauja" atpūsties. Tāpat mammas novērtēja iespēju "norunāt nost" dzemdību pieredzi, pirmo reizi iepazīstināt mazuli ar svešu cilvēku un ieraudzīt, ka palīdzību var lūgt un var saņemt. Tāpat redzēju, ka nepieciešamas zīdīšanas un hendlinga konsultācijas.
Kas ir būtiski – grūtniecība, dzemdības un pēcdzemdību realitāte ir tik īpaši un jūtīgi posmi, mamma ir tik ļoti atvērta, ar tik ļoti atkailinātiem nervu galiem, ka viņu ir tikpat viegli kā iedvesmot, tā arī ļoti sāpināt. Tāpēc es no sirds iesaku katrai ģimenei vismaz vienu dūlas vai PEP mammas (PEP – pirmā emocionālā palīdzība, aut.) vizīti un uzskatu, ka šim mehānismam ir jābūt valsts subsidētam.
Arī pati būdama mamma, esmu sapratusi, ka ar mūsdienu sabiedrības vērtībām, kur "problēma ir izaicinājums, nevis problēma", es tomēr šajā īpaši jūtīgajā laikā gribētu māmiņām ieteikt profesionāļa konsultāciju, kas pārzinot gaidību, radību un pēcdzemdību posmus, protot atbalstošas sarunas tehnikas un pārzinot arī mazuļa aprūpes nianses, varēs iejūtīgi atbalstīt māmiņu kā praktiski, tā emocionāli," domā Zilpauša.
Pārmetumi jau dzemdību iestādē
Sarunās ar mammām arī iezīmējušās Latvijā zināmas dzemdību iestādes, kurās, jāsecina, ne viena vien mamma nevērtē augstu atbalstu bērna kopšanā, jo personāls mēdzis izteikt pārmetumus, nievājošus komentārus vai vispār nesniedzis atbildes uz vecāku jautājumiem.
Zilpauša atgādina par citu nesen veiktu pētījumu, kas iezīmē pieredzi pirms jaunās dzīves ar mazuli – dzemdībām: "Aptauja veikta šogad un tajā no 600 mammu atbildēm secināts, ka 37 procenti piedzīvojušas vardarbību dzemdībās.
Diezgan likumsakarīgi, ka pēc vardarbības dzendībās var sekot, piemēram, pēctraumas stresa sindroms (PTSD).
Tādēļ būtu nepieciešama, pirmkārt, traumas pamanīšana un, otrkārt, – atbilstoša terapija. Realitātē mammas piedzīvo traumas, esot pavisam neaizsargātas. Piemēram, esmu ģimenes veselības centra "Stārķa Ligzda" kursa "Psiholoģija grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību aprūpē" organizatore un kursu pasniedzēja stāstīja par gadījumu, kad sievietei dzemdībās bez atsāpināšanas tika veikta manipulācija, kas būtu jāveic pilnajā narkozē. Bez atsāpināšanas izjust milzu sāpes! Tādas, no kurām kunkst pat pilnajā narkozē! Un tas ir tikai viens gadījums no tūkstošiem, kas katru gadu notiek dzemdību iestādēs."
Neskatoties, ka atbalsta mehānismi par maksu (daļa arī bezmaksas, aut.) ir pieejami, Zilpauša domā, ka par tiem nepietiekami informē: "Lai arī Latvijā ir gan PEP mammas, gan dūlas, 82,2 procenti aptaujāto vecāku viņu sniegto atbalstu nav izmantojuši, turklāt daļa pat nezina par šādu pakalpojumu pieejamību."
Ko vecāki novērtētu
Iztaujājot vecākus, noskaidrojies, ka viņi ļoti novērtētu ne tikai emocionālo atbalstu (sarunas formā), bet arī praktisko palīdzību – mājas piekārtošana, vieglas maltītes pagatavošana, mammas palaišana dušā vai iespēja viņai pagulēt.
"Tomēr viena no problēmām ar šo jomu ir praktiski neesoša kvalitātes kontrole, tāpēc auklītes vai uzkopšanas palīga ielaišana savās mājās jaunajai māmiņai varētu būt grūta. Ne visi var atļauties pasūtīt ēdienu uz mājām. Turklāt šie varianti ne vienmēr risina bāzes problēmu.
Turklāt – ne tikai aukles, bet pat tuvinieki vai speciālisti var nepamanīt un kur nu spēt palīdzēt sniegt risinājumus sievietei pēcdzemdību nomāktības vai depresijas gadījumā.
Vairākas mammas norādīja, ka tikai ar laiku ir sapratušas, ka viņas piemeklējusi pēcdzemdību depresija, bet to nav pamanījuši ne ģimenes ārsti ne psihologi ar kuriem viņas ir runājušas," atklāj Zilpauša.
Iemesli, kāpēc jaunie vecāki nemeklē vai nepieņem atbalstu, ir dažādi. "Vairākas māmiņas atzina, ka viņām būtu grūti uzticēt mazuli auklei vai pat kādam ģimenes loceklim. Diemžēl, darot visu pašas, māmiņas izdeg un es patiesi domāju, ka arī māmiņām pašām ir vairāk jāiestājas par sevi un jāapzinās situācija, kurā viņas nonāk pēc mazuļa piedzimšanas. Ir apzināti jāsagatavojas ne tikai grūtniecībai un dzemdībām, bet arī pēcdzemdību posmam.
Kā gan bez atbalsta var iztikt cilvēks, kurš mēnešiem nav normāli gulējis un viņam regulāri nav bijis laika paēst? Tiesa, vai tam vispār ir iespējams sagatavoties?
Manas sarunas ar jaunajiem vecākiem ļauj minēt, ka mēs neesam pieraduši ne lūgt, ne pieņemt atbalstu, un šis ir viens no aspektiem, kas vismaz pēcdzemdību posmā būtu jāmaina jau sabiedrības vērtību līmenī – pirmais gads ar jaundzimušo bieži vien ir zināmā mērā izdzīvošana un mums kā sabiedrībai ir jāapzinās, ka jaunā ģimene un tajā ienākušais mazulis ir sabiedrības kodols, kas ir jāatbalsta visos iespējamos veidos. Kā minimums, palīdzot jaunajai māmiņai iekļūt telpā vai transportā, jo ar vides pieejamību mūsu valstī joprojām ir problēmas un tas attiecas ne tikai uz invalīdiem," spriež Zilpauša.
Vēl daži skaitļi no aptaujas:
- 38,1 procents respondentu nav saņēmuši atbalstu bērnu kopšanas atvaļinājuma laikā;
- 13 procenti norādīja, ka atbalsts bija, bet tas nebija pietiekams;
- 20,5 procentiem atbalsts bija, bet tas nebija kvalitatīvs.
- vairākas mammas norāda, ka mazuļa tētis, no kura viņas būtu gribējušas lielāko atbalstu, nepietiekami iesaistās. "Tomēr te gribētu norādīt arī uz novērojumu, ka mammas dažādu iemeslu dēļ atgrūž un izstumj tētus, veltot viņiem negatīvus komentārus par viņu prasmēm. Tādēļ vēlos aicināt jaunos tēvus iestāties par savām tiesībām, savām sievām un bērniem," mudina Zilpauša.
- Rindojot prioritārā secībā, visvairāk aptaujātie vēlētos saņemt atbalstu no: dzīvesbiedra vai otrās pakāpes radinieka; saviem vai dzīvesbiedra draugiem; maksas ģimenes ārsta; saviem vai dzīvesbiedra vecākiem; pēdzemdību dūlas vai PEP mammas.
Zilpauša noslēdz: "Katrai mammai būtu jābūt tiesībām ne tikai uz pabalstu, bet arī uz atbalstu. Sabiedrībā un arī grūtnieču starpā valda uzskats, ka "neviens jau iekšā nav palicis" un, ka bērnkopības prasmes ir pašsaprotamas. Tomēr daudzi saskaras ar to, ka šis ir ceļš uz dzemdību traumu un pēcdzemdību "šoku", ko veicina arī tas, ka vecāki neuzņemas savu daļu atbildības –negatavojas dzemdībām un vēl jo mazāk apzinās, ka jāgatavojas arī pēcdzemdībām, un šo viņu vietā neviens speciālists nevar izdarīt.
Jaunie vecāki norāda, ka jūt – no viņiem sagaida, ka uzreiz pēc bērna piedzimšanas viņi būs eksperti bērnkopībā, kaut gan galīgi nejūtas zinoši.
Praktiskas zināšanas un iejūtīgu atbalstu var sniegt kā līdzcilvēki (tomēr tas nenotiek vienmēr), tā arī īpaši apmācīts atbalsta profesionālis."
Lūk, dažas jauno mammu atbildes no intervijām:
* Man bija hronisks noguruma sindroms, jo bērns ļoti maz gulēja, normāli ir ap 16, bet manējais gulēja tikai septiņas astoņas. Es nevarēju uztaisīt ēst, jo bērns daudz raudāja dēļ vēdergraizēm un alerģijas, un, kad bija nomodā, visu laiku viņu turēju uz rokām, gandrīz vai klēpī, vai staigāju ar ratiem. Būtu noderējis kāds, kurš varētu palikt uz pāris stundām ar bērniem. (divu bērnu mamma Rīgas rajonā)
* Diemžēl man jāatzīst, ka pirmajā reizē es ļoti slikti gatavojos. Tikai to es sapratu ar lielu novēlošanos. Es izgāju četras lekcijas, un viss. Un neko no tām neatcerējos, kad pirmais bērns piedzima.
Viens no maniem lielākajiem šokiem jau slimnīcā bija tas, ka visi runā pilnīgi atšķirīgas lietas.
Katram vienas iestādes ietvaros ir pilnīgi cita atbilde uz jebkuru jautājumu.
Pirmajā laikā ar mazuli bija drausmīgi. Kad viņš pirmo reizi ilgāk raudāja, es saucu "ātros". Kad mēs braucām mājās no slimnīcas, man likās, ka viņš neelpo. Vispār – ja es tagad domāju "ar svaigu galvu", man pēcdzemdību depresijas pazīmes bija jau slimnīcā, bet neviens tam nepievērsa uzmanību.
Neatbildētos jautājumus mēģināju uzdot saviem draugiem, bet tie, kuriem bērni bija vecāki, neko vairs neatcerējās. Būtībā jēdzīgas atbildes bija no tiem, kuriem bija bērni līdz apmēram divu gadu vecumam. Man diezgan labi palīdzēja arī PEP mamma. Mana psihoterapeite bija atsevišķa "izgāšanās", jo viņa kā profesionāls ārsts nenolasīja man ne trauksmi, ne depresiju. Mana dzemdību ginekoloģe mani tā arī neapraudzīja pēc dzemdībām, mana pastāvīgā ginekoloģe par mani arī īpaši neinteresējās...
Man bija ierosinātas un stimulētas dzemdības, tad aizkavējās piena veidošanās. Man ļoti paveicās, ka operatīvi varēja atbraukt zīdīšanas konsultante un mēs šo problēmu atrisinājām.
Jā, man bija trauksme un depresija. To varēja saprast pēc bērna hiperaprūpes, bailēm par viņa veselību, neuzticēšanos citiem cilvēkiem. Es vērsos pie diviem psihiatriem, bet neviens problēmu nekonstatēja un nepalīdzēja. Mums palīdzēja pastaigās ar mazo visi vecvecāki, bet katram ir savas "īpatnības".
Kas būtu bijis vajadzīgs? Iespēja pabūt vienai. Iespēja pagulēt. Lai kāds sakārto māju... Pa lielam –vēl vienas rokas. (divu bērnu mamma)
* Jutos traki. Atbraucu mājās un sapratu, ka viss ir iekārtots nepareizi, ka tas tā nefunkcionēs. Asaras bira – kā lai tagad kaut ko izdomā? Vīram lūdzu pārskrūvēt gultu savādāk. Vārdusakot, visu pārorganizēju.
Tā kā meita ļoti atgrūda pienu, mums ļoti uzsvēra, ka vajag to atraudziņu. Slimnīcā nesanāca to sagaidīt. Protams, atnāca māsiņa parādīt, kā tas jādara, bet mājās ar vīru nekas nesanāca. Tad jautāju padomu ģimenes ārstei un beigās konsultējos ar zīdīšanas konsultanti. Viņa stāstīja, protams, citādāk nekā slimnīcā un tā bija vēl viena pretrunīgā informācija. Galu galā likos mierā ar visām tām atraudziņām, ļāvu meitai ēst, kā viņa grib. Vārdusakot, beidzu risināt problēmas, jo viņa pati kaut kā sāka zīst cītīgāk.
Pie kā vērsos pēc palīdzības bērnkopībā? Pirmkārt, pie vīra. Un sajūta, viņam lūdzot atbalstu, bija laba. Tālāk – pie speciālistiem: zīdīšanas konsultanta, ārstiem, slingošanas speciālistes. Tā kā man ir riktīgs "roku bēbis", es cerēju, ka man varbūt slings un ergo soma palīdzēs, un sajūta bija laba. Tā kā es risinu jautājumus, es reti kad vilcinos vērsties pēc palīdzības.
Ko visgrūtāk bija izturēt bērnkopībā? Nepārliecinātību par sevi, saviem lēmumiem. Vienkārši izturēt, jo man bērns ir ļoti nemierīgs, ļoti daudz raud un grib rokās. Ir grūti to morāli izturēt.
Ir bijušas visādas briesmīgas domas. Piemēram, vai man vispār vajadzēja kļūt mammai, man ir žēl sava bērna, ka es esmu viņas māte.
Ja godīgi, man ir drusku bail sabiedēt savu vīru, tādēļ es ar viņu īpaši nedalos, bet man šķiet, ka es to varētu darīt. Pašlaik es tomēr izdomāju vērsties pie psihoterapeites. Ar viņu es, protams, varu dalīties, bet man ir bijušas tikai divas sesijas, tāpēc vēl nezinu, vai man tas palīdz.
Noderētu praktisks atbalsts – kāds, kurš tiešām iedod laiku un iztīra māju, uztaisa ēst. Lielākā problēma laikam ir tā, ka teorētiski es pat varētu sarunāt kādu cilvēku, it īpaši vakaros, kas man varētu dot kādam (un kas nebūtu vīrs), bet problēma ir tāda, ka man bērns joprojām ir riktīgs dadzis un citus neatzīst, tas ir diezgan sarežģīti.
Noderētu arī mammas atbalstīšana viņas lēmumos. Vēl man likās ļoti noderīgi kāds kā kompānija jaunajai mammai, jo tiešām, kad tētis aiziet darbā un tu paliec viena, sajūta var būt diezgan vientulīga.
Man liekas, ka auditorija, kura būtu jāuzrunā par atbalstu vecākiem, būtu tieši vīri, bērnu tēvi, jo, ja es kaut ko tādu liktu priekšā savam vīram, viņš būtu noraidošs, jo "mēs taču paši varam tikt galā, es tev palīdzēšu, ko tev vajag".
Domāju, ka īsu laiku viņš censtos un varētu palīdzēt, bet man vienmēr ir bijusi sajūta, ka būtu labi apteksne, jo no viņas varētu būt intuitīvāka palīdzība. Piemēram, ja es mainu autiņbiksītes bērnam, vīrs stāv blakus un man viņam jālūdz padot to, izmest šo, nolikt to, bet, ja nāktu apteksne ar savu domu, ko darīt, tad viss notiktu kā dejā. Būtu zināms, ko padot, nolikt un notiktu sadarbība. Tā varētu atvieglot dzīvi jaunajai mammai un būtu brīvas rokas jaunajam tētim. (viena bērna mamma Latgalē)
