Lūk, Aleksandra (36 gadi) stāsts: "Es ļoti mīlu savu sievu. Viņai ir 38 gadi. Viņai jau ir meita, kas mācās vecākajās klasēs un es viņu dievinu. Tajā pašā laikā es sapņoju par kopīgu bērnu ar sievu, taču viņa par to pat negrib ne dzirdēt – nevēloties nākamos 15 dzīves gadus veltīt bērna audzināšanai. Viņai patīk savs darbs, sieva vēlas koncentrēties uz karjeru.
Es cienu viņas lēmumu, bet tomēr tas nozīmē, ka man nekad nebūs pašam savu bērnu un par to man ir ļoti sāpīgi."
Mūsdienu sieviete vairs nav tikai bērnu iznēsātāja
Konsultē Junga analītiķis Konstantīns Slepaks portālā "Psychologies":
"Diemžēl es jums varu tikai uzdot jautājumus, izteikt minējumus un palikt neziņā par to, cik šīs jūtas un situācijas aspekti sakrīt ar jūsējām.
Lieliski, ka jūsos ir mīlestība, kuru jūs būtu gatavs veltīt savam bērnam. Tas nozīmē, ka jūtat, ka jums viņam būtu, ko dot. Un vienlaikus ir skumji, ka šobrīd jums nav iespēju piedzīvot to. Šobrīd jūs darāt svarīgu psiholoģisko darbu, kuru jāveic katram vecākam – "iznēsājat" sava bērna tēlu. Labvēlīgos apstākļos doma par bērnu no sākuma rodas pāra fantāzijās un tikai pēc tam īstenojas, ieņemot reālu atvasi. Reizēm vēl tikai iedomātā bērna "autors" ir vien viens no partneriem, bet otrs pievienojas vēlāk – kad ir tam nobriedis. Varbūt tā ir arī jūsu situācija...
Man gribētos zināt, cik ilgi esat laulībā, vai bērnu tēma ir apspriesta iepriekš.
Jebkurā gadījumā, kā tas nācies, ka ar lielu vēlmi kļūt par tēvu jūs esat laulībā, kur nevarat to apmierināt...
Ko šāda dzīves koncepcija jums nozīmē? Varbūt tā liecina par jūsu ambivalentām (pretējām, pretrunīgām) jūtām, neviennozīmīgu attieksmi pret nākamo bērnu?
Novērtēt iekšējos konfliktus
No bioloģiskā aspekta jums un jūsu sievai vēl ir laiks kopīgiem bērniem, bet kaut kas liedz jūsu pārī rasties viņam tuvākajā laikā... Tas var būt saistīts ar ārējiem faktoriem, tādiem kā nepārliecinātība par rītdienu – tā var būt nedrošība par dzīvesvietu vai finansiālo situāciju, vai vecāku ģimeņu ietekmi uz jūsu dzīvi.
Jāņem vērā arī iekšējie psiholoģiskie faktori:
- dažādi priekšstati jums un jūsu sievai par to, kādai jābūt ģimenei, var būt saistīti ar to, vai jūs ģimenē bijāt vienīgie bērni vai, tieši otrādi, nākat no daudzbērnu ģimenes;
- sievas iepriekšējās grūtniecības pieredze, tostarp, viņas meitas tēva loma – vai viņš viņu atbalstīja vai, tieši otrādi, bija satraukumu un ciešanu avots;
- savstarpējās uzticības līmenis;
- jūsu sievai varbūt bijuši pārdzīvojumi, kas saistīti ar to, kā mainās ķermenis grūtniecības laikā un pēc tam.
Ieguldīties attiecībās
Un tas var izsaukt jūsos kā vīrietī neapzinātu trauksmi: sieva ir piepildīta, bet šo piepildījumu nesniedzat jūs. Nav redzams, ka bērns varētu būt tas, kurš piepilda, padziļina un notur jūsu laulību. Liekas, ka sieva ir gatava pamest pirmās dzīves puses uzdevumus un izrādīsies neaizsniedzami tālu, risinot pilnīgi citas, otrās dzīves puses, problēmas.
Jūsu sieva saka "nē", taču šis "nē" neattiecas uz jūsu jūtām, bet viņas plāniem dzīvei.
"Nē" nozīmē atteikties no upura lomas: viņa nevēlas ziedot karjeras plānus un, iespējams, brīvību. Un šeit būtu svarīgi uzzināt, kā sieva atspoguļo jūsu jūtas? Cik viņa saprot jūs un upuri, ko jums nākas nest? Ja jūs upurēsiet savas cerības par kopīgu bērnu, ko jūs prasīsiet tā vietā? Kā jūs pārdzīvosiet viņas atteikumu no savas upurēšanās? Un ko jūs jutīsiet, ja viņa piekritīs ziedot savas karjeras ambīcijas par labu bērnam? Kādu upuri esat gatavs nest tādā gadījumā? Nobriedušās attiecībās vienmēr ziedo abi. Ja tā nenotiek un upuri nes tikai viens, tad attiecībās rodas robs, tas ir gluži kā izņemts akmens no ķieģeļu sienas.
Runāt vienam ar otru
Ļoti svarīgi ir vienam ar otru runāt par savstarpējām gaidām un atklāt, ja par kaut ko ir satraukums, dalīties pārdzīvojumos, kuri saistīti ar kaut kā būtiska ziedošanu. Pieredze, kad jūtas ir sadzirdētas un pieņemtas, joprojām ir reta starp partneriem, taču tā patiesi paveic brīnumus: to pārdzīvojot, gribas dzīvot un radīt, dalīties un būt pateicīgam. Taču šāda dalīšanās var notikt tikai patiesā sarunā, kur nav vietas noniecināšanai un pārspīlētām emocijām.
Cienīt otru kā atsevišķu cilvēku
Es saprotu, ka nav reāli uztvert partneri tikai kā atsevišķu cilvēku ar savu pagātni, viņa dzīves vēsturi, pasaules skatījumu un tādu, kurš ir brīvs no otra vēlmēm un, pa lielam, neko otram nav parādā. Katru dienu attiecībās viens otru izmanto, kaut ko gaida no otra.
Vienlaikus ir svarīgi mācīties novērtēt to, ka partneris var gan dzīvot savu dzīvi, gan dalīt to ar jums, un to pašu gaidīt no jums. Tas kā reiz ir tas, ko mēs bieži vien saucam par mīlestību. Jūsu sievai nav pienākuma dzemdēt jums bērnu, bet viņa var sākt vēlēties kopīgu atvasi, nobriest tam.
Viņa var jūs sadzirdēt un vēlēties to, kas ir vērtīgi jums, un iemīlēt bērnu, kuru jūs jau vēlaties un mīlat.
Var būt arī citādāks scenārijs: viņa var kādā brīdī sajust, ka problēma nav tajā, ka vajag 15 gadus ieguldīties bērnā, bet tajā, ka viņas aizraušanās ar karjeru attālina viņu no mīļotā vīrieša.
Ja jūs pratīsiet būt pacietīgs, patiess, sāksiet pieņemt un dalīt sievas vērtības, tad jebkurā gadījumā būsiet apbalvoti ar to, kas jūsu attiecībās dzims tālāk – pat ja tas nebūs bērns. Protams, tas notiks tikai ar nosacījumu, ka arī sieva pret jums attiecas tieši tāpat.
