Vājums vai cilvēcība. Kādēļ lūgšana pēc palīdzības bieži rada grūtības
Foto: Shutterstock

Just rūpes un citu mīlestību ir patīkami jebkuram. Tomēr vieglāk vairumam no mums ir šīs rūpes un mīlestību sniegt citiem, nevis saņemt pašiem. Kā pārkāpt pāri spītībai par to, ka visu spējam paši un uzskatam par to, ka jautāšana pēc palīdzības ir vājuma izpausme?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Jo mazāk prasīsi, jo labāk?

Psiholoģe Eimija Morina portālam "Psychology Today" atklāja, ka savā "LinkedIn" profilā veica aptauju, taujājot, vai viņas paziņas, lūdzot palīdzību citiem, jūtas par to ērti. Aptuveni 21 procents respondentu atklāja, ka palīdzības lūgšana viņam nudien nešķiet ērta. Trauksme, depresija, vai vienkārši nepieciešama palīdzība, lai uz mirkli pieskatītu bērnus – neatkarīgi no iemesla, cilvēkiem nepieciešama drosme, lai vērstos pie apkārtējajiem. Taču izlikšanās, ka viss ir kārtībā, kaut gan patiesībā esi garīgi un arī fiziski izsīcis, situāciju padara tikai sliktāku.

Bet – kādēļ cilvēkiem taujāšana pēc palīdzības bieži rada grūtības un piespiestību? Šīs jautājums, kā atklāj psiholoģe Morina, ir cieši saistīts ar bērnu audzināšanu no mazotnes. Kādā pētījumā atklāts, ka bērni pamatskolas vecumā nelabprāt lūgs palīdzību, ja viņi uzskatīs, ka tādejādi tiek mērītas viņu spējas. Savukārt, ja vecāki akcentēs, ka palīdzības lūgšana nav saistīta ar vājumu un nevarēšanu, bērni šo iespēju uztvers kā veidu attīstīties – izdarīt kaut ko labāk un kvalitatīvāk.

Pavisam bieži bērni tiek audzināti ar domu, ka, jo mazāk prasīsi, jo labāk, stāsta klīniskā psiholoģe Laiza Fairstone. Un tādejādi tiek ieaudzināti, ka lūgšana pēc palīdzības ir uzbāzība un apgrūtinājums citiem. Rezultātā pavisam bieži, lai vai cik grūti nebūtu, cilvēki līdz pēdējam izvairās no vēršanās pie līdzcilvēkiem, un, ja tā tiek piedāvāta no apkārtējiem, pretī sagaidāmas vien apmulsuma pilnas acis, kuras cenšas izdomāt pēc iespējas labākas atrunas. Psiholoģe uzsver, ka, ja bērnībā bērns saviem vecākiem izrāda par savām vajadzībām, taču pretī pietiekamas rūpes, mīlestība un kvalitatīva aprūpe nav saņemta, bērnā rodas nedrošība un neuzticība, kas klātesoša vairumā gadījumu paliek visu dzīvi. Bērns agri kļuvis patstāvīgs, uzskatot, ka par sevi vienmēr jāparūpējas saviem spēkiem, vienlaikus domājot, ka nemaz jau tik daudz vajadzību viņam nav, lai tās vēl uzkrautu uz citu pleciem.

Nākamais iemesls – var būt grūti atzīt sev to, ka patiesībā šo problēmu nav iespējams atrisināt saviem spēkiem. Šādās situācijās cilvēks var sajust kaunu par to, ka ir vāji, netiekot galā ar savām problēmām. It īpaši tiem, kuriem jau no bērnības stāstīts par "jo mazāk prasīsi, jo labāk" principu.

Lūgšana pēc palīdzības – cilvēcības pazīme

Psiholoģe Džoana Rosenberga teic, ka uzskats par to, ka palīdzības lūgšana ir vājuma izrādīšana, ir nepareizs. Palīdzība no apkārtējiem ir pilnīgi pašsaprotama, turklāt visu paveikt tikai ar savu spēku ir teju neiespējami. "Vajadzībai būt vieniem un sasniegt savus individuālos mērķus jābūt līdzsvarā ar mijiedarbošanos ar citiem," uzsver psiholoģe Rosenberga, uzsverot, ka lūgšana pēc palīdzības nav vājuma pazīme vai apgrūtinājums citiem – tā ir cilvēcības pazīme. Arī psiholoģe Morina atgādina, ka patiesībā palīdzības lūgšanu var uztvert kā spēka pazīmi, jo cilvēks gan sev, gan apkārtējiem spēj atzīt, ka vienam visu izdarīt nav pa spēkam.

Jāatzīst, atkāpties no iepriekš nospraustajiem standartiem var būt izaicinoši, tas var radīt nemieru, nedrošību un bailes. Tomēr arī šīs sajūtas mainīsies, ar laiku pielāgojoties jaunajai realitātei un saprotot to, ka mēs spējam ne tikai saņemt palīdzību, bet to arī dot – ne tikai jautāt sev, bet arī palīdzēt citiem. Psiholoģe Fairstone teic, ka pirmais solis ir iekšējo barjeru nojaukšana – pamainīt savu domāšanu, un aizdzīt iekšējo kritiķi, kas nemitīgi saka: "Šī ir mana nasta, nevis citu. Ar saviem lūgumiem es citus kaitinu. Tagad esmu kaut ko parādā."

Lai spētu pieņemt palīdzību, ir jābeidz domāt par to, kā par savtīgu rīcību, bet veidu, kā komunicēt, iepazīt un satuvināties ar apkārtējiem cilvēkiem. Hjūstonas Universitātes profesore Brenē Brauna reiz teikusi: "Kamēr nespējam saņemt palīdzību no citiem, mēs to nespējam sniegt arī citiem." Ja mēs spējam pieņemt palīdzību no citiem, tad spējam no sirds to piedāvāt arī paši.

Tags

Trauksme Cilvēks Palīdzība Psiholoģe Psiholoģija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form