Vecāku melu un noklusēšanas sekas. Aizkulises no psihoterapijas prakses

Ar izdevniecības "Helios" atļauju, publicējam fragmentu no angļu psihoterapeites Filipas Perijas grāmatas "Jūs vēlēsieties, kaut šo grāmatu būtu izlasījuši jūsu vecāki".

Kad mācījos par psihoterapeiti, kāda gadījuma pētījums tika izmantots par piemēru šim fenomenam. Kungs un kundze R. devās pie psihoterapeita F. pārrunāt sava dēla A. uzvedību. "Tā ir nekontrolējama," viņi teica. Jauneklis bastoja skolu, lietoja narkotikas un alkoholu, mūždien bija saīdzis un nekomunikabls un zaga naudu no mātes somas.

Vecāki lūdza terapeita padomu, kā panākt, lai dēls pieņem noteikumus. Ārsts F. izskaidroja: sasniedzot pusaugu vecumu, bērns jūt nepieciešamību atdalīties no vecākiem, veidot jaunu vai pievienoties kādai citai ciltij. Nodibinot no vecākiem atsevišķu identitāti, viņš vairs tik ļoti neizjūt nepieciešamību atdalīties, un situācija pamazām nostabilizējas.

Abi R. vienbalsīgi iebilda – viņu dēla uzvedība esot sarežģītāka par šo apgalvojumu. Tad ārsts
lūdza, lai viņi pastāsta par A. bērnību. Tas, ka tēvs un māte aprakstīja A. kā priecīgu, normālu mazu
bērnu, neminot nekādas detaļas, izklausījās samāksloti un mazticami. Ārsts ievēroja, ka laulātais
pāris saskatās, it kā glabātu kādu noslēpumu, tāpēc jautāja tieši:

"Ko tieši jūs noklusējat?"

Abi R. apmulsuši vēlreiz saskatījās.

"Vai jūs vienmēr esat labi sapratušies?" dakteris tincināja.

"Mēs toreiz vēl nebijām kopā," R. kungs atbildēja. Sieva viņam raidīja bargu skatienu.

"Jūs pašķīrāties, kad puika bija mazs?"

Tad gaismā nāca patiesība. Šis vīrietis nebija zēna tēvs, bet A. to nezināja.

"No īstā tēva nebija nekāda labuma," strupi paskaidroja R. kundze. "Viņš uzdzīvoja ar sievietēm, bija alkoholiķis, braucot dzērumā, gāja bojā autoavārijā, kad puikam bija pusotra gada. A. viņu
neatceras. Viņš pat īsti nekad nebija klāt."

"Varbūt A. neatceras tēvu apzināti, bet ķermenis noteikti juta gan klātbūtni, gan tās trūkumu,"
sacīja ārsts F.

"Mēs uztraucamies, ka tāda uzvedība viņam varētu būt gēnos," saminstinājies ieminējās R.
kungs.

Psihoterapeits paskaidroja, ka uzvedība ir komunikācija, un tai ir nozīme. "Ko jums vēsta A.
uzvedība?" viņš jautāja.

"It kā viņš sūtītu mūs... di..t," nomurmināja R. kungs.

"Jūs esat melojuši A., ļoti melojuši. Zēns neapzinās, kas tas ir, bet jūt, ka kaut kas nav pareizi, un tas viņu uztrauc," paskaidroja ārsts.

"Nē, mēs neesam melojuši! Mēs tikai neteicām viņam taisnību," aizstāvējās abi R.

"Noklusēt nozīmē ar nodomu neizpaust patiesību. Tie paši meli vien ir," rāmi sacīja F.

"Dakter, bet ko lai mēs tagad darām?" izmisuši jautāja R. kungs un kundze.

"Es neteikšu, ko jums darīt. Tomēr es domāju, ka šī varētu būt daļa no problēmas."

R. pāris nolēma A. izstāstīt patiesību. Jauneklis bija nikns. Viņš atklāja, ka pārvācies dzīvot pie tēvabrāļa, sācis uzcītīgi mācīties, sekmes skolā uzlabojušās, un viņš nolēmis studēt universitātē.

Vecāku vēlēšanās, lai dēls atkal uzvestos kā viņš pats, piepildījās. Nu viņiem atlika salabot plīsumu,
tas nozīmē – izprast A. dusmas, uzņemties atbildību par to, ka devuši priekšroku ideālas ģimenes
bildei, nevis patiesības atklāšanai, apzināties, kādu ietekmi tas atstājis uz dēlu, un pieņemt visas emocijas, ko viņš izjuta par notikušo.

Es nekad neuzzināju, vai plīsums tika salabots, jo šīs ir stāsta beigas.

Vēloties, lai kaut kas nenotiktu vai nebūtu noticis, mēs parasti bērnam melojam, noklusējot patiesību. Dabīgi, ka gribas pasargāt viņu no sarežģītām emocijām, tomēr problēma ir nevis jūtas, bet gan tas, ka mēs esam par tām šausmās. Es uzskatu, ka labāk bērnam teikt taisnību, piemēram,
ka jums vai jūsu partnerim ir grūtības un ka jūs cenšaties tās atrisināt, nevis izlikties, ka viss ir kārtībā. Ja bērns ir nobažījies, varat viņu mierināt, bet, neizstāstot sliktās ziņas saprotamā veidā, atmosfēru viņš jutīs jebkurā gadījumā un var tai izdomāt daudz sliktāku izskaidrojumu.

Tāpat es neatbalstu sliktu ziņu neatklāšanu, piemēram, ja nomiris kāds ģimenei svarīgs cilvēks. Tas jāpasaka līdz ar mierinājumu, izskaidrojot, ka, lai gan mēs pašlaik jūtamies ārkārtīgi skumji un nekad neaizmirsīsim šo cilvēku, mēs pieradīsim pie tā, ka viņš ir aizgājis, un dzīve turpinās.
Tādā pašā veidā ar bērnu jārunā, ja vecāki nolēmuši šķirties, turklāt tas jādara, pirms viens no viņiem pārceļas dzīvot citur. Bērnam jāzina plāni un paredzamā rutīna par to, kā viņa pasaule turpinās turēties kopā jeb, citiem vārdiem, ka viņš joprojām satiks abus vecākus regulārā un
paredzamā veidā.

Esmu pārliecināta, ka pastāv attiecīgajam vecumam piemērots veids, kā runāt par jebko. Piemēram, jūs varat bērnam teikt: "Es jūtos nevesels, tāpēc iešu pie ārsta, un, ja paveiksies, man kļūs labāk. Piedod, ja tev šķietu izklaidīgs. Tas tāpēc, ka es raizējos par savu veselību." Šāds skaidrojums noteikti ir labāk, nekā turēt vēzi noslēpumā.

Arī, ja bērns ir adoptēts, labāk viņam to pateikt vecumam atbilstošā veidā jau uzreiz, lai viņš to zinātu un nepiedzīvotu šoku, pēkšņi uzzinot vēlāk. Mēs nevaram pasargāt bērnu no zaudējumiem un nelaimēm, ar ko dzīves laikā neizbēgami jāsaskaras, bet varam būt ar viņu kopā, just līdzi un palīdzēt saturēt viņa emocijas, kad notiek nenovēršamas nelaimes.

Visiem bērniem nepieciešams atgādinājums, ka viņi ir svarīgi, gribēti un mīlēti. Tas ne tikai jāsaka ar vārdiem, bet arī tā, lai viņi redz mīlestību – ka jūsu seja atplaukst smaidā, viņus ieraugot; ka iepriecina savstarpējā komunikācija; ka vecāki ļauj sev izbaudīt to, ka viņiem ir bērni, kopā pavadot laiku. Grūti to darīt pilnībā, ja noklusējat informāciju, kas ietekmē bērnus. Viņiem ir tiesības to zināt!