Ar humora dzirksti un apsviedīgs – tāds iespaids paliek par Reini Artimoviču, kad viņš iepazīstina ar ģimenes uzņēmuma "Mītavas Čiekurs" dienām un nedienām. Sieva Inga viņu pa retam papildina ar kādu vārdu. "Čiekuru padarīšana" sākās vēl pirms uzņēmuma – ideja Reinim un Ingai tapa tobrīd vēl kā studentiem, kas, naudiņu taupīdami, tomēr gribēja radiem un draugiem sagādāt jaukas Ziemassvētku dāvanas. Nu jau ģimene papildinājusi uzņēmējdarbību ar citiem virzieniem, jo "būs barga ziema". Taču – arī pēc tās, kā Reinis saka, varēs par sevi pasmieties.

Tiekamies ģimenes mājās Svētes pagastā pie Jelgavas, kur gan top čiekuru produkti, gan tie tiek glabāti. Izejmateriāls – divas tonnas čiekuru gadā – gan tiek turēts īrētā saldētavā Rīgā.

Te ir aparāts, kas dozē sīrupu un līdz ar to aizstāj viena darbinieka rokas, mazāka saldētava – tiem čiekuriem, kurus drīz pārstrādās, etiķēšanas aparāts, produktu pilni plaukti, žāvēšanas skapis, kur čiekurus žāvē (arī tējas). Kāpēc žāvē? "Šokolādēm vajadzīgi sausi čiekuri. Sākumā pieļāvām kļūdu – nebijām kārtīgi čiekurus nožāvējuši, tie pēc īsa laika sapelēja, bija īss derīguma termiņš," skaidro Reinis. Jautāju, kā tas tika atklāts un risināts – kāds klients "nobļāvās"? ""Nobļāvās" simtiem klientu – bijām palaiduši jauno produktu, viena sieviete no mums tos daudz nopirka dāvanām – šokolādītes izsūtīja žurnālistiem, deputātiem, māksliniekiem... Tā mums bija ļoti skarba pieredze," neslēpj uzņēmējs.

Kā izkūlušies? "Sazinājāmies ar visiem, runājām, atvainojāmies, publiski atzinām savu kļūdu. Un pilnīgi visi bija saprotoši. S..i ir s..i, vienmēr tie pasaulē būs, un kaut kā ar tiem jātiek galā. Galvenais netaisīt jaunu brāķi," secina Reinis, piebilstot, ka čiekuros dabiski ir ļoti daudz mitruma.

Viņš mani uzcienā ar veselu čiekuru šokolādē – interesanta garša.