Kā atrisināt paaudžu konfliktus?

Ja manā mājā tā rīkotos cilvēks no ielas, es izmestu viņu, ārā, vai arī izsauktu policiju un izmestu viņu ārā. Un nodrošinātos, ka tāds vairs te neienāk.

Taču šajā gadījumā tas ir mans dēls. Es viņu mīlu un rūpējos par
viņu kā spēdams. Es priecājos par viņa panākumiem un raugu kā
palīdzēt grūtībās. Atbalstu viņa vēlmes un nodrošinu, iespēju izkopt
savus talantus, lai viņš dzīvē sasniegtu ko pats vēlās. Tādēļ es
nevaru rīkoties ar viņu kā ar parastu huligānu. Taču tālāk tā dzīvot arī
vairs nevaru. Viņa acīs izlasu, ka kādudien viņš izpildīs savus
draudus. Kam tas vajadzīgs.

Un nav runa par ārkārtas situāciju, kad būtu jāglābj sava vai cita
cilvēka dzīvība, jāaptur ugunsgrēks. Absurdās situācijas atkārtojas
ik pa laikam, regulāri. Histērija ceļas no ikdienišķām lietām, kad
es lūdzu ievērot elementāras pieklājības normas pret sevi vai citiem
ģimenes locekļiem, neignorēt ikdienišķas prasības, sakopt aiz sevis
vai izmācīties (ir problēmas skolā).

Man tas izskatās pēc pamatīga stipra un dziļa naida, jo pat sīku
domstarpību gadījumā, viņš drīz vien mostas vēlmē mani iznīcināt. Iespējams, viņam ir dibināti iemesli. Savulaik, kad strīdējāmies ar sievu, viņa vēlējās skandālus rīkot skaļus ar vērienu un publiskus, iesaistot bērnus. Dēls nostājās viņas pusē, ko viņa arī pieprasīja.

Tagad skandālu jau nav vairākus gadus, dzīvojam ar sievu tālāk. Bet
bērna naids, izskatās, tikai audzis. Šādā notikumu gultnē problēmas
tikpat kā nerisinās. Ko man darīt?

Domāju, varbūt labāk, lai viņš atrod sev citu dzīves vietu, kur pats ir
saimnieks, pats var izvēlēties dzīvot netīrībā vai kārtībā. Viņš ir
pilngadīgs - lai uzsāk savu dzīvi un dzīvo to brīvs un laimīgs. Ja viņš
izvēlēsies mācīties, es viņu turpināšu atbalstīt, tāpat kā līdz šim. Ko
citu es varētu darīt. Tālāk šādi dzīvot man nav spēka. Kāds būtu jūsu
ieteikums?

Atbild psihoterapeite Žanete Sebre (Psihoterapijas privātprakse Maiznīcas ielā 12-1, Rīgā, tel. 29208841):

Diez vai pateikšu kaut ko jaunu un spožu par tik daudzās ģimenēs pazīstamu situāciju - nejēdzīgi, visus nomokoši un neko neatrisinoši konflikti starp vecākiem un viņu gandrīz pieaugušajiem bērniem.

No vienas puses - tā skaitās norma. Ir pilnīgi normāli, ja pusaudzis vai jaunietis nepiekrīt visam, ko vecāki viņam stāsta, no viņa sagaida, vecāku dzīvesveidam utt. Bērnam nav jābūt vecāku kopijai, kā daudzi vecāki to labprāt vēlētos. Strīdoties ar saviem vecākiem par tiesībām būt atšķirīgam, bērns labāk apzinās savu unikālo identitāti, mācās aizstāvēt savu viedokli, veidot kompromisus, piekāpties, vai tieši otrādi - nepiekāpties. Bet ar vienu noteikumu - ka vecāki vispār ļauj viņam izteikties, cenšas saprast, izturas ar cieņu pret atšķirīgo bērnā, rāda piemēru, kā atrast, kompromisus, arī piemēru, ka piekāpšanās nav pasaules gals. Tad konflikti reti aiziet līdz draudiem vienam otru nogalināt, un konflikts ir par „lietu", nevis nesvarīgiem sīkumiem.

Diemžēl ne visiem vecākiem un bērniem tas izdodas. Arī Jūsu vēstulē aprakstītais liek domāt, ka problēma ir dziļāka, kā tikai normāls paaudžu konflikts. Iemesli, kādēļ šie konflikti pārvēršas nejēdzīgā, mokošā, abām pusēm izkliedzot apvainojumus un draudus, vārdu apmaiņā, ir vairāki, un parasti kombinējas.

Pirmkārt, jādomā par atmosfēru ģimenē kopumā. Reti ir tā, ka līdz bērna 13-15-17 gadu vecumam ģimenē bijis mierīgi, draudzīgi, konflikti gan bērnu-vecāku, gan pašu vecāku starpā risināti ar savstarpēju cieņu, un te pēkšņi kliegšana, draudi, apvainojumi, roku palaišana. Un to jūs lieliski savā vēstulē aprakstāt - „skandāli skaļi, ar vērienu un publiski, iesaistot bērnu". Tas nozīmē, ka jūsu ģimenē ir bijis smags iekšējs konflikts, visdrīzāk starp abiem vecākiem, kurš, ļoti iespējams, pastāv aizvien. Jo veids, kā risinājāt savu konfliktu, drīzāk izklausās pēc cīņas „kurš kuru", nevis vēlmes rast kādu risinājumu. Bieži ir tā, ka vecāki, kas ir iestiguši dziļā savstarpējā konfliktā, bērnu pusaudžu vecumu izmanto (neapzināti, protams), lai novērstos no savām nesaskaņām un pārnes visas konfliktējošās sajūtas uz bērnu. Tā teikt - „ mums abiem viss ir kārtībā, bērns ir mūsu vienīgā problēma". To diemžēl bieži nākas dzirdēt konsultāciju laikā.

Otrs biežākais iemesls smagiem pusaudžu vecuma konfliktiem ir pārāk kontrolējoša, pārāk uzraugoša vecāku attieksme. Vecākiem grūti atkāpties no attieksmes, ka visam jānotiek, kā viņi to iedomājušies. Par to, ko un kā vēlas bērns, bieži pat netiek uzskatīts par svarīgu painteresēties. Ja bērns mēģina tomēr ko iebilst, tiek paziņots, ka vecāki zina labāk un tas nav apspriežams. Ja pusaudzim netiek dota ne mazākā iespēja piedalīties un ietekmēt lēmumus, kas saistīti ar viņu, viņa nākotni utt., pamazām krājas dusmas un bezpalīdzības, bezspēcības sajūta. Smagākos gadījumos sekas tam var būt pusaudžu depresija ar pašnāvības domām. Arī vēstulē minētie draudi tēvu nogalināt visdrīzāk ir bezspēcības sajūtas rezultāts.

Treškārt, iemeslus var meklēt arī bērna personībā. Te ir runa par to, kā ir noritējusi bērna attīstība un kādas attiecības viņam veidojušās ar viņam svarīgajiem cilvēkiem agrīnajā bērnībā. Ja tur bijis daudz nedrošības, nestabilitātes, agrīnas šķiršanās no mātes (agri aukles vai dārziņš) vai mamma aizņemta ar jaunākiem brāļiem, māsām, pēcdzemdību depresija vai vēlāk mamma depresīva, trauksmaina vai pārāk dusmīga, vecāku konflikti utt., tas viss varētu būt atstājis kādas sekas bērna personībā. Pusaudžu vecumā šo bērnības traumu sekas saasinās.

Ieteikums vēstules autoram- pirms rīkoties, pamēģiniet tikt skaidrībā, kas īsti notiek. Jūsu doma par to, lai dēls meklē citu dzīves vietu, vairāk izklausās pēc tāda kā soda - „ja tu man tā, tad es tev šitā !". Bērna aiziešanai no mājām būtu vēlams notikt mierīgā gaisotnē, apsverot kopā ar bērnu visus plusus un mīnusus. Jūsu gadījumā tas izklausās kā padzīšana no mājas, jo dēls jūs neklausa. Protams, var arī tā, bet vai tas ir vienīgais un vēlamākais risinājums? Un ko par to domā jūsu dēls? Ja arī viņš domā, ka sākt dzīvot patstāvīgi būtu labākais risinājums, tad kas jums liedz to realizēt?

Ar cieņu, dr. Žanete Sebre.

Lasītāju ievērībai: Lai saņemtu speciālista e-konsultāciju, lūdzu, nosūti savu jautājumu uz e-pasta adresi: sieviete@delfi.lv. Redakcija patur tiesības rediģēt teksta garumu un pareizrakstību, kā arī saglabāt vēstules autora anonimitāti. Šiem ieteikumiem ir tikai izglītojošs nolūks, un tie nevar aizstāt speciālista konsultāciju klātienē.