Lai noskaidrotu, kā tēva klātbūtne un savstarpējās attiecības ietekmē sieviešu redzējumu par savas dzīves laikā sastaptajiem vīriešiem, aptaujājām mūsu lasītājas - Ingu (50), Santu (29), Ilvitu (30) un Kristīni (24).
Ingas stāsts: "Cilvēks, ko patiesi varu dēvēt par savu tēvu, manā dzīvē ienāca novēloti."
"Tēvs manā dzīvē diemžēl nav spēlējis nozīmīgu lomu. Kad mana māte ar viņu iepazinās, iemīlējās nekavējoties. Stalts saimniekdēls, kurš bija sagrozījis galvu ne vienai vien mazā Latgales pagasta sievietei. Taču tieši manā mammā viņš ieskatījās.
Cik atminos no viņas stāstītā, mīlestība (vai varbūt kaisle?) starp abiem uzplaukusi ātri, taču to kā ar nazi nogriezusi mana tēva māte. Apgalvojusi, ka viņas dēlam nepieciešama sociālā statusa ziņā līdzvērtīga sieviete, kura būs laba saimniece un lolos savu vīru. Taču mana mamma nāca no samērā pieticīgi dzīvojošas ģimenes, plānoja mācīties augstskolā un veidot karjeru, lai uzlabotu savas dzīves apstākļus. Tēva mātei tas nebija pa prātam, un laikam jau viņš bija raksturā tik paļāvīgs, ka piekāpās mātei, no manas mammas novēršoties.
Pēc neilga laika piedzimu es. Zinu, ka tēvs mani nekad tā arī nav atzinis par savu meitu, lai gan, skatoties fotogrāfijās, esam kā divas ūdens lāses.
Par viņa izvēli pārdzīvojusi gan nekad neesmu. Tāpat neesmu jutusies mazvērtīga vai negribēta. Tēva lomu manā dzīvē, lai gan samērā novēloti, taču lieliski realizēja mammas vīrs, ar kluru viņa iepazinās un apprecējās, šķiet, 42 gadu vecumā. Viņam netraucēja mammas augstākā izglītība un advokātes profesija. Tieši viņu vērtēju kā savas meitas vectēvu un vīrieša paraugu, kam līdzināties vajadzētu manam dzīves biedram.
Diemžēl tādu nesastapu, jo laulība izvērtās neveiksmīga, savukārt šobrīd jau esmu pārāk pieradusi dzīvot viena, lai lūkoties pēc kāda, kam pieslīpēties. Šķiet, tāds mūsu dzimtas sievietēm ir liktenis - būt stiprām un visu varošām, izvēloties tikai tādus vīriešus, kuri patiešām ir šī vārda cienīgi. Un, ja tādi netiek sastapti, labāk paliekam vienas. Kas zina, varbūt mana mīlestība arī mani, līdzīgi kā mammu, vēl tikai sagaida, lai uzplauktu mūža otrajā pusē."
Santas stāsts: "Nevēlos tēvam likt sevī vilties."
"Mans tēvs ir vīrieša paraugs. Lai gan nekad neesmu lutināta vai jutusies kā tēta mazā princesīte, zinu, ka viņš manis labā izdarīs visu. Lai gan vārdos paskarbs, savos vērtējumos tiešs un rīcībā ātrs, viņš ir ar spēcīgu raksturu un spilgtu personību apveltīts cilvēks. Tieši tādu es vēlētos arī vīrieti sev līdzās, taču nekādi nespēju atrast kādu, ko nemitīgi nesalīdzinātu ar tēvu.
Šobrīd esmu attiecībās, taču apzinos, ka tās nekur neved, jo manam partnerim trūkst tēva mugurkaula, uzņēmības un vīrišķības. Šķirties no sava puiša gan nevēlos. Mans tēvs to, visticamāk, nesaprastu - kopā ar draugu esam jau septiņus gadus, šķiet, ģimene to vien gaida, kā mūsu paziņošanu par saderināšanos... Tā nu es kaut ko mainīt savā ikdienā neuzdrošinos, jo nevēlos ģimenei, īpaši tēvam, likt sevī vilties. Ko iesākt? Atbildes joprojām meklēju."
Ilvitas stāsts: "Nereti vīrieši ar manu tēvu ir sapratušies labāk nekā ar mani."
"Prātojot par to, kā manas attiecības ar tēvu ir ietekmējušas manu saskarsmi ar vīriešiem, pie vienota kopsaucēja nonākt nespēju. Viņš visu mūžu drīzāk ir bijis mans draugs un uzticības persona, nevis cilvēks, kuru man kaut kādā veidā jācenšas darīt lepnu par saviem panākumiem, lēmumiem un dzīves izvēlēm.
Man ir bijuši vairāki vīrieši, gan rakstura, gan nodarbošanās, dzīves uzskatu un ārējā tēla ziņā dažādi. Tēvs ikvienu no viņiem ir pieņēmis, jau manu pirmo nopietno attiecību laikā paziņojot, ka viņam ir teju vienalga, ar ko nodarbojas mans vīrietis - galvenais, lai viņš ar cieņu un mīlestību izturas pret mani un mūsu attiecībām. Arī mani vīrieši nekad nav baidījušies no tēta, ātri vien rodot ar viņu kopīgu valodu. Reizēm man pat šķiet, ka viņi nereti ir kavējušies pārtraukt attiecības ar mani tikai tāpēc, lai nezaudētu kontaktus ar manu tēvu."
Kristīnes stāsts: "Ceru, tēvs manu vīrieti neaizbiedēs."
"Mans tēvs noteikti ir vīrietis, uz kuru manam izredzētajam jāatstāj iespaids. Gan nodarbošanās un sociālā statusa, gan rakstura un attieksmes pret mani ziņā. Esmu tēva lolojums, jo piedzimu, kad viņam un mammai bija jau 40 gadi. Jau no agras bērnības tiku lutināta un mīlēta, tēvam vienmēr rūpējoties, lai es saņemtu tikai to labāko.
Šobrīd esmu saderinājusies un gatavojos savu tēti iepazīstināt ar savu līgavaini. Viņš ir ārzemnieks, un ar viņu tikusies pagaidām ir tikai mana mamma. Lai gan jūtu un zinu, ka viņš patiešām ir mans īstais, mūsu attiecības atbalstot arī mammai, raizējos, kā tēvs attieksies pret viņu un mūsu saderināšanos.
Lai gan līgavainis ir pacietīgs cilvēks, baidos, ka tēva tiešums un acīmredzamais privātīpašnieciskums pār mani viņu nenobiedē. Šeit noteikti darbojas teiciens "Vīrietim vispirms ir jāiepatīkas nevis sievietei, bet viņas mātei.", vien to pārfrāzējot - mātes vietā šoreiz ir tētis."
